 |
| Tā nav kāda pilsētas nomale, bet gan pats pilsētas centrs. |
Līdz ar privātuma laikmeta atjaunošanos, atjaunojās arī privātīpašnieciskuma apziņa. Bieži vien absurda līdz mielēm. Mājas un zeme tika atgūtas, bet bieži vien īpašumus atguvušie neko vairāk par zīmi, ka tas ir privātīpašums, nespēja pielikt. Vieniem nebija naudas, otriem īpašums interesēja tiktāl, cik to varēja izdevīgi pārdot. Gadījās arī muļķi, kas sagaidot treknos gadus, vispārējā pārdošanas un pirkšanas trakumā savās galviņās izdomāja, ka, pagaidot vēl mazliet, kabatās ieripos baisie miljoni. Bet še tev bija, viss notika otrādi. Nekustamā īpašuma tirgus sabruka un tagad daudzi palikuši pie sasistas siles. Daudzi nami turpināja sabrukt, daudzas teritorijas palika nesakoptas ar drošu garantiju, ke miljonus par tiem vairs nekad neiegūt.
Bija arī gadījumi, kas lika smaidīt, kamēr sāk sāpēt vaigi, proti, kad agrākie tukšie laukumi, kas padomju gados bija pārtapuši stāvvietās, tika visādi ierobežoti, sakot, nav ko te likt savus spēkratus uz manas zemes! Un nevis tā, kā tas pieņemts, piemēram Rietumvalstīs, kad pilsētas centrā tukšos laukumus ierobežo ar puslīdz civilizētiem augstiem žogiem, ko var izmantot par reklāmas stendiem, bet gan primitīvi- ar stabiņiem, nožēlojamām dēļu sētām vai pat vienkārši laukakmeņiem. Tas nekas, ka laukums stāv tukšs, tas nekas, ka blakus visas ielas pārpildītas. Un nu Liepājā netrūkst šādu vietu un pašā Vecliepājas sirdī ir tik biedējošas ainas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru