Kurzemes bekons

Liepājas desu firmas zīme.

Liepājā labi ierdzēta bija miljonāram Griģim piederošā "Kurzemes bekona" produkcija. Uzņēmums pat uzcēla nopietnas ēkas, liekot cerēt, ka viss ritēs raiti. Diemžēl pērnā gadā ar uzņēmēju Andri Griģi saistītais gaļas pārstrādes uzņēmums "Kurzemes bekons" ražošanu pārtrauca, bez darba atstājot divus desmitus liepājnieku. Bet talkā nāca citi rosīgi ļaudis. Cik zināms, tad "Kurzemes bekona" brendu glābuši Paplakas uzņēmēji. Jācer, ka viss ies tikai uz augšu!

Zemes sildīšana

Tādas neefektīvas siltumtrases nav tikai Klaipēdas ielā.

Allaž esmu domājis, kādēļ pie mums ieguldītas siltumtrases, kas pat bargās ziemās ir tik neefektīvas, kas spēj kausēt sniegu un ledu? Labi, ja tā tas ir vietās, kur padomju laika komunikācijas, kuras taisīja par ekonomija daudz nedomājot. Bet tagad, kad cilvēku burtiski par katru izspiestu sūdu prasa bargu naudu, tā taču ir baisa netaisnība pret maksātājiem.
Bet ja reiz tā ir, domāju, kādēļ tās siltumtrases agrāk neguldīja zem trotuāriem? Iedomājieties tik, pat ziemās nebūtu jātīra.

Ziema, padodies pavasarim!

Atkal kūst.

Pēc ilgas un barbariskas ziemas ir pienākusi tā dieniņa, kad saules zobentiņš sāk durstīt ledus kalnus, ļaujot gara cīm redzēt, cik pavasaris būs skaists un mīlīgs. Vien atlicis tāds mazumiņš kā patriekt neganto salu un izkausēt netīrā sniega kalnus!

Krievu klasikas ciklā mūziķi no Krievijas

Krievu vijoles virtuozs Andrejs Baranovs.

25.februārī Liepājas Latviešu biedrības namā Liepājas Simfoniskā orķestra izpildījumā izskanēja cikla Krievu klasikas virsotnes otrais koncerts "Ziemas sapņi". Šoreiz kopā ar LSO muzicēja izcili Krievijas pārstāvji – vijoles virtuozs Andrejs Baranovs un ievērojamais, ar LSO jau reiz Latvijā koncertējušais diriģents Marks Kadins.
Mazliet vairāk bildes te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626030814665/

Kārļa ielas jaukumi

Neko nopirkt gan nevarēs.

Daudzi nemaz nezin, ka Liepājā ir tāda Kārļa iela. Tā atrodas Jaunliepājā. Un nejauši tur esot, ievēroju, ka ieliņas lielākais apskates objekts ir tur novietotais kiosks. Es gan nezinu, vai tas tur nolikts kādreizējai funkcionēšanai vai vienkārši nolikts glabāšanai. Katrā ziņā amizanta aina.

Sasalušās ielas

Apšu ieliņa reizi pa reizei iemirdzas. Tiesa gan, ledū.

Starp citu, ievēroju, ka mazās ieliņas, kas ir baisas arī vasarā, jo asfalts uz tām vairāk ir simbolisks, nekā faktisks, ir baisi apledojušas. Bet citādi šī vietiņa ir kolosāla. Ar savu Vecliepājas smeķi.

Zem Liepājas tiltiem

Vien mašīnu riteņu klabošais troksnis pār tilta salaiduma vietām, ledus brakšķēšana un tālumā kādu makšķernieku pļāpāšana.

Vienas no visklusākajām Liepājas vietiņām, neskatoties uz satiksmes trokšņiem no augšas, lai cik tas nešķistu paradoksāli, ir zem tiltiem, kas savieno abas pilsētas daļas. Retu reizi te var sastapt kādu makšķernieku, kādu nelielu kompāniju, kas še iemalko kādu graķīti vai vēlos vasaras vakaros kādus vientuļus mīlnieku pārīšus. Šķiet, dzīve te vienkārši apstājusies.

Pasta ielas robi

Tā nav kāda pilsētas nomale, bet gan pats pilsētas centrs.

Līdz ar privātuma laikmeta atjaunošanos, atjaunojās arī privātīpašnieciskuma apziņa. Bieži vien absurda līdz mielēm. Mājas un zeme tika atgūtas, bet bieži vien īpašumus atguvušie neko vairāk par zīmi, ka tas ir privātīpašums, nespēja pielikt. Vieniem nebija naudas, otriem īpašums interesēja tiktāl, cik to varēja izdevīgi pārdot. Gadījās arī muļķi, kas sagaidot treknos gadus, vispārējā pārdošanas un pirkšanas trakumā savās galviņās izdomāja, ka, pagaidot vēl mazliet, kabatās ieripos baisie miljoni. Bet še tev bija, viss notika otrādi. Nekustamā īpašuma tirgus sabruka un tagad daudzi palikuši pie sasistas siles. Daudzi nami turpināja sabrukt, daudzas teritorijas palika nesakoptas ar drošu garantiju, ke miljonus par tiem vairs nekad neiegūt.
Bija arī gadījumi, kas lika smaidīt, kamēr sāk sāpēt vaigi, proti, kad agrākie tukšie laukumi, kas padomju gados bija pārtapuši stāvvietās, tika visādi ierobežoti, sakot, nav ko te likt savus spēkratus uz manas zemes! Un nevis tā, kā tas pieņemts, piemēram Rietumvalstīs, kad pilsētas centrā tukšos laukumus ierobežo ar puslīdz civilizētiem augstiem žogiem, ko var izmantot par reklāmas stendiem, bet gan primitīvi- ar stabiņiem, nožēlojamām dēļu sētām vai pat vienkārši laukakmeņiem. Tas nekas, ka laukums stāv tukšs, tas nekas, ka blakus visas ielas pārpildītas. Un nu Liepājā netrūkst šādu vietu un pašā Vecliepājas sirdī ir tik biedējošas ainas.

Zudusī godība

Vārti, kas ved tikai uz atmiņām.

Reiz taču visi zināja, kas ir "Baltijas" sērkociņi. Citādāk saucot, tie bija Liepājas sērkociņi. Kārtīgi sērkociņi ar brūnām galviņām, kas aizdegās no pirmā šķiliena un nemēdza nolūzt. Kārtīgās kastītēs no koka, nevis papīra. Ar etiķetēm, kuras iegūt gribēja ikviens puika savai etiķešu kolekcijai.
19. gadsimta beigās Liepājas sērkociņu darinātāji varēja saražot 250 000 kastīšu ar sērkociņiem dienā, tātad aptuveni 91 000 000 sērkociņu kastīšu gadā. Lieli preču pasūtījumi tika izvesti arī uz ārzemēm, piemēram, caur Londonu uz Lielbritānijas kolonijām. Arī padomju gados te notika varena rosība. Bet tagad jaunie nemaz nezin, ka Liepājā ir Fēniksa iela. Daudzi nemaz nezin, ka "Sanistal" santehnikas veikals Jaunā ielā bija agrāk tik pazīstamais sērkociņu fabrikas klubs, kurā ģitāras zāģēja Liepājas supegrupa "Credo".

Beznosaukuma vieta

Pretīgas taksometru pieturas vietā varam iegūt jauku vietiņu.

Tātad, atkal pieskaros vietai, kam tāda nosaukuma nav un nav arī nekāda racionāla uzbūves skaidrojuma- pa daļai vieta takšiem, pietura neesošam autobusam uz lidostu, pa daļai autostāvvieta, kurā mīl pasnaust apsardzes firmu darbinieki savos spēkratos. Tā ir iela- pseidolaukums starp Lielo ielu un Friča Brīvzemnieka ielu, kuru mākslīgi sadala laukakmeņu nožogojums, kuram pa vidu karogu masti, kas padomju laikos tika rotāti ar 15 "brālīgo" republiku karogiem, bet tagad svētkos tiek rotāti ar Latvijas karogiem.
Varbūt mani spriedumi ir kļūdaini, taču šī vieta pēc uzlabojumiem, kas te kādreiz noteikti būs, tīri labi varētu tapt par kāda Liepājas pusē augsti godāta un mīlēta cilvēka laukumu. No sevis pat ieteiktu šo vietu nosaukt Mārtiņa Freimaņa vārdā.
Un redziet, kādēļ šī ierosme nāk- visi Liepājas publiskie sarīkojumi allaž notiek Rožu laukumā, jebšu pareizāk sakot vietā, ko agrāk rotāja Ļeņina piemineklis un patiesībā nemaz nav Rožu laukums, bet ir stulba un grubuļaina stāvvieta, kas agri vai vēlu tiks apbūvēta. Kad tas notiks, nonāksim dilemmas priekšā: kur uzsliet skatuvi, kur pulcēties? Bet ja šo laukumu, kas ir gana liels un atrodas pašā centrā, sakārtotu, nojaucot to nejēdzīgo dobi ar karogu mastiem, uzliktu jaunu braucamās daļas segumu un citādi labiekārtotu, Liepāja tiktu pie varen laba laukuma, kas kā jau teicu, varētu nest mūsu kvēli mīlētā M.Freimaņa vārdu. Un dziļi simboliski tas iederētos it visā- blakus Rožu laukums, blakus Zivju iela ar mūziķu slavas aleju, blakus rokkafejnīca, blakus Liepājas universitāte- īsta izglītības un kultūras citadele. Un pretī Līvas viesnīca, pa kuras logiem Liepājas viesi redzēs jauku un sakārtotu pilsētas laukumu. Kā vērtējat manu iniciatīvu, draugi?

Zemnieku iela un vecā tilta vieta

Starp citu, kādreiz Jaunliepāju ar Vecliepāju savienoja tilts, kas atradās pretīm Zemnieku ielai. Tilts vēl esot darbojies pēc Otrā pasaules kara un tas esot bijis vācu koka tilts bijis. 100% nezinu vai tas atradās uz šāda skatu punkta, bet kaut kas līdzīgi varēja būt.

Kur top Līvu alus

Līvu alus.

Gandrīz katrs letiņš zin, kas ir Līvu alus, kas ir Lāčplēša alus. Tikai varbūt visi nezin, kur šī vīrietim tik nepieciešamā viela top. Tad nu lūk- te tas ir! Ganību ielā pie Jaunā tilta.

Labās pārmaiņas

Palūkojat, kā izmainījies krustojums, kad jaunais stikla nams tur tapis.

Allaž priecājos, kad pilsēta mainās. Ziemas drūmajos mēnešos par to mazāk prieka, jo nekas jau netiek celts, ir pelēks, tumšs un auksts. Bet līdz ko uzspīd saule, visas namu aprises pavisam citādas. Un acīs iekrita, ka Kūrmājas prospekta un Graudu ielas krustojums līdz ar jauno namu mainījies līdz nepazīšanai. Vakara saulē stikla nams izskatās īpaši labi.

Tā paša vieta 2003. gada vasarā.

Beidzot uzvarēti baltkrievu metalurgi

Liepājas Metalurgs ieskrējies ne pa jokam!

Cīņa starp Latvijas un Baltkrievijas metalurgiem allaž izvērtusies gana principiāla. Bijuši gan bullīši, gan zaudējumi. Bet vakardienas spēle beidzot nesusi ilgi gaidīto uzvaru ar vairāk nekā pārliecinošu rezultātu- 5:1.

Stulba vieta

Liepājas universitātes mugurpuse nebūt nerada jauku iespaidu.

Pašā Liepājas centrā, ir krustojums, kas nosaucams par vienu no Vecliepājas ārprātiem. Apkārt vietas uz kurām plūstin plūst cilvēki un mašīnas, bet ne tādas sakārtotas stāvvietas, ne normālu trotuāru, ne arī pats krustojums sakārtots. Bet cik tad daudz tur vajadzētu? Un ja tā atklāti, ielai, kas te krustojas ar Friča Brīvzemnieka ielu, nosaukumu nezinu. Vai tāds vispār ir?

Nost ar invalīdiem!

Uz "Maximu" tikai veselie!

Vasarā pie "Maxima" lielveikala Klaipēdas ielā bija uzlikta zīme, ka auto stāvvietas dažas vietas centrālās ieejas atvēlētās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nepagāja ne pāris mēneši, kad lielveikala saimnieki nolēma invalīdus triekt ratā. Tā teikt, lai pa ledu slidinās no citām veikala pusēm. Centrā ieeja domāta tikai veseliem!

Ziemas pievakare Graudu ielā

Siltas krāsas stindzinošā vakarā.

Reizē ar februāra izskaņu, gaišie vakari paliek aiz vien garāki. Reizē arī saulrieti iekrāso pilsētu savdabīgās krāsās- mazāk paliek zili pelēkās, vairāk dzeltenās. Cik jauki!

Bļitkotāju laiks

Kamēr ledus, vīrus nekas nebaida.

Patiesību sakot, ar katru gadu šos ekstremāļus apbrīnoju aizvien vairāk. Kamēr cilvēka dabiskās tieksmes- izbēgt no salšanas un aukstuma tiek apmierinātas siltās telpās, bļitkotāji to vien gaida kā iespēja doties ārpusē, meklējot zemūdens medījumus. Vēl vairāk- ar katru sezonu šie papildina savu ekipējumu, lai zemledus makšķerēšanu padarītu efektīvāku.

Neizmantotās iespējas

Vecās ostmalas ainiņa uz otru pusi.

Pieradies, ka esot Promenādē, skats veras uz kanāla pusi, zvejas kuģīšiem, Fontēna krogiem. Bet retu reizi skatiens pieķeras tam, kas aiz muguras un mazliet tālāk. Un neviļus jāsecina, ka Liepāja savu lielisko potenciālu neizmanto līdz galam. Promenādes sajūtas pat 50 metrus no Fontēna viesnīcas ir kaut kas neizprotams. Te joprojām valda kas cits. Varbūt arī aizmirstība. Tukšas ēkas, aiznagloti logi. Bet tai pašā laikā, pamēģiniet kā mazais uzņēmējs atrast piemērotas telpas par samērīgām cenām Liepājas centrā vai tādā vietā, kas definējams kā potenciāls tūristu magnēts kā Promenāde, lai uzsāktu uzņēmējdarbību. Drīzāk kamielis caur adatas aci izlīdīs, nekā tas notiks.

Pludmale atkal zem ledus

Katram liepājniekam tagad iespēja pabūt maziņā Antarktīdā.

Biju jau sapriecājies, ka platiem soļiem šurp soļo pavasaris, bet še tev- ziema parādīja, kur vēži ziemo. Jūras krasti ledus ieskauti, pludmale zem ledus un sniega kārtas. Sals tāds, ka riebjas pat domāt.

Liepāju atkal izgaismo Mēness

Kāds laiks uz Zemes pavadoņa?

Sals tāds, ka maz neliekas. Laiks- īsts pārbaudījums. Bet ir arī jaukās puses- iespējas lūkoties debesīs. Un iespējas lūkoties cauri skatu meklētājam. Lūk, kāds Mēness šajās naktīs izgaismo Liepāju.

Sāpīgi

Ātrā uzbrukuma spēlē neiztika bez traumētajiem.

16. februāra spēlē starp Baltkrievijas ekstralīgas līdervienību Minskas "Junostj" un "Liepājas Metalurgu" risinājās īsts trilleris. Abas komandas demonstrēja ātru uzbrukuma hokeju. Bet tas neticamākais, ka liepājnieki no zaudējuma spēja atspēlēties un jau pamatlaikā gūt uzvaru. Tiesa gan, spēle neiztika bez gaužām nepatīkama atgadījuma, kad minskiešu spēlētājs, metot ripu, iesvieda to pa galvu paša komandas biedram. Metiens bija tik stiprs, ka pat salūza ķiveres aizsargstikls, bet hokejistu nācās vest uz slimnīcu.

Koka apbūve Ukstiņa ielā

Kad nokusīs sniegs, Ukstiņa iela atkal priecēs ar savu dabiskumu- koka namiņiem un liepām ielas malās.

Viena no retajām Vecliepājas ielām, kur bez lieliem izņēmumiem tiek turēta cieņā koka apbūve, ir Ukstiņa iela. Te īpašnieki savus namiņus apčubina un gādā, lai tie būtu kā vecos laikos. Protams, ir jau arī tādi, kas koka vietā izvēlējušies citus sintētiskos materiālus, bet to ir mazākumā.

Nekas nenotiek

Ziemas pesimisms it visā.

Reiz priecājos, ka Jūrmalas un Krišjāņa Valdemāra ielas krustojums tiek uzlabots. Tapa trotuāri, uzlabojās ielas segums. Bet nu jau gadi pagājuši uz nebēdu un viss beidzies. Ielu malas netīras, riebīgās netīrā sniega- ledus kaudzes, aprakstītās sienas, aplupušās mājas. Tā skumīgi kļuva. Citādi jauks rajons un vietiņa.

Viens no Liepājas bīstamākajiem krustojumiem

Tukša iela. Bet tikai īsu brīdi...

Krustojums gana pārskatāms.Ātrums te nav liels, taču šī vieta ir spilgta vizualizācija tam, cik mūsdienās ir svarīga savlaicīga un moderna satiksmes plānošana. Redziet, Krūmājas prospekta un Ūliha ielas savienojums ir galvenā iela, kamēr otra puse Ūliha ielai, Kūrmājas prospektam un blakus esošai Vites ielai ir jāievēro labās rokas principi, kas mūsdienu satiksmes sistēmā tomēr ir gana liels arhaisms. Un neko daudz nemaz nevajadzētu- vien jāizveido krustojums tā, lai to varētu šķērsot droši- Stop zīmes, spoguļi krustojumā, normāls krustojuma apgaismojums un tādi "sīkumi" kā asfalta marķējuma līnijas netīro smilšu vietā spētu stāvokli izmainīt vairāk nekā ļoti. Tad te nebūtu šīs regulārās avārijas:
http://www.liepajnieks.lv/2010/11/rudens-tumsa-cies-spekrati.html
http://www.liepajnieks.lv/2009/06/kurmajas-prospekta-un-uliha-ielas.html

Salīgā laika burvīgās ainas

Iespējams, to sauli speciāli Fontēns pasūtījis.

Nu jau šķiet retajam tā ziema nav piegriezusies. It kā jau saulīte spīd, ka prieks. Arī naktīs skaidrs, taču stindzinošais sals nepavisam neļauj lūkoties dzidrajās nakts debesīs, skatot zvaigznes. Lai arī auksti, tomēr sava burvība jau atrodas arī. Redz, šodien Promenādē zemā saule burvīgi izgaismoja ēnas uz "Afanasija Ņikitina" sāniem. Tiesa gan, lai to uztvertu kā reklāmu, bildi nācās pagrozīt...

Pazūd vēl viens vēsturisks namiņš

Tik jauka vieta, tik sens un unikāls namiņš, bet viss brūk kopā.

Zāļu ielā 2 ilgus gadus puva un bruka unikāls 18. gadsimta namiņš, kas celts no tā sauktajiem kuģu balasta ķieģelīšiem. Agrāk tur mitinājās kaut kādas dzēroņas, kuri pirms mājas pamešanas iespējams pat tam pielaida uguni. Tā kā īpašniekiem remontam naudiņas nebija, viss palika, kā bija. Kādu laiku atpakaļ namiņam sāka krist nost jumts, to mēģināja atslogot, noņemot dakstiņus un uzliekot plēvi, bet neremontēšana padarīja savu. 2011. gada februārī tas sāka jukt pa visām vīlēm un nama koka piebūvi jau sāka nojaukt.
Nu jau šī nama nenojaukšana būs tīrā fikcija, lai atgaiņātos no Liepājas kultūrvēsturisko vērtību glabātājiem, jo skaidrs, ka pat restaurējot, to nāksies izjaukt un būvēt no sākuma. Vismaz derētu paglābt tos holandiešu ķieģelīšus un precīzi iezīmēt nama konstrukcijas. Labu atjaunošanas piemēru jau netrūkst- "Vecais kapteinis" Dīķa ielā, "Promenade hotel" Jūras ielā, namiņi Bāriņu ielā, Pumpura ielas galā. Ja grib, tad jau var. Tikai jāskatās, lai tā remontu kāre pēcāk nepārvēršanas arhitektūras perversijā kā tas reiz notika Kuršu ielā.

Tas pats namiņš 2002. gada 5. oktobrī- nākošajā rītā pēc liktenīgā ugunsgrēka.

Sporta laukums zem sniega

Bērnības atmiņu vietiņa.

Atminos, ka bērnības dieniņās viena no jaukākajām vietām bija 2. vidusskolas sporta laukums. Tur bija futbola laukumi, basketbola grozi, līdztekas, stieņi, buki un pat virves, lai rāptos. Laikā, kad pilsētā nebija itin nekā, šī bija zēnu paradīze. Te varēja pavadīt ilgus siltās vasaras vakarus, pamētāt bumbu pēc skolas, uz zemē ieraktām riepām varēja atpūtināt kājas pēc braukāšanas ar visai neveiksmīgiem samopāla BMX. Bet nu te nekā vairs nav. Vien dažas riepas un līkas līdztekas. Un daudz atmiņu.

Veloceliņš apaug ar greznumiem

It kā jau jauki, bet mūža ilgums tām diez vai būs garš.

Reiz kādā sniegotā dienā ieraudzīju, ka Raiņa parkā liek tādas kā stilizētas velociņa zīmes no metāla. Uzreiz nodomāju, kamdēļ tas vajadzīgs, ja tieši blakus ir parastā ceļu zīme. Pieņēmu, kas tas tādam kā kičam, lai skaistinātu Jaunliepāju. Vakar cierājot pa parku, ar bērniem, nolēmām pa veloceliņu aizkātot līdz pat pilsētas robežai. Un tavu brīnumu, tās metāla zīmes ar velosipēda attēlojumu saliktas visās malās. Un šoreiz nu dien nespēju izprast, kamdēļ tās te saliktas. Vasarā avīzē bija lasāms, ka veloceliņam esot izvēlētas ne tās veiksmīgākās ceļu zīmes, kas skaidri nenorādot, kura puse gājējiem, kura velobraucējiem. Tad domes pārstāvji skaidroja, ka veloceliņā tikšot iestrādātas piktogrammas. Atzīšos, uzreiz biju skeptisks par to, jo zinot mūsu klimatiskos apstākļus, tās piktogrammas labākajā gadījumā būs redzamas tikai pusi no gada. Redziet, tagad ziema turpinās ceturto mēnesi un manu vārdu patiesums apskatāms visiem- veloceliņš ir zem biezas ledus kārtas un nekādas piktogrammas nav redzamas. Kaut arī nekādas braukšanas tur nav iespējamas. Labākajā gadījumā iešana.
Atgriežoties pie šīm velosipēda zīmēm, rodas sajūtas, ka tās tur uzliktas divu iemeslu dēļ: lai redzētu, ka tas ir veloceliņš ziemas laikā, otrais- projektā bija palikusi pāri kāda naudiņa, tādēļ bija nolemts to izlietot. Un tas būtu sīkums. Esmu abām rokām par, lai cilvēkiem būtu iespēja nopelnīt, taču tai pašā laikā mazliet esmu saērcināts. Veloceliņš daudzviet nobeigts visai formāli- daudzviet neērtas nobrauktuves, daudzviet celiņa klājums ārkārtīgi nekvalitatīvs un pavasarī prasītos pēc uzlabojumiem, ceļu zīmes dažviet joprojām traucējošas, bet citviet veloceliņš ir tikai ķeksītis dokumentācijā un faktiski ir tikai fikcija. Un tad vēl vandālisma jautājums. Allaž esmu uzskatījis, ka kulturāli nepilnvērtīgā sabiedrībā pretvandālisma jautājumam ir jāpieiet ārkārtīgi nopietni. Pat Lielbritānijā, kuru bieži vien aiz stereotipiem uzskatām par vienu no Eiropas kultūras šūpuļiem, vandāļu apkarošanai pievērš ārkārtīgi lielu uzmanību. Mēs turpretī tam pieejam pagalam vieglprātīgi. Arī valoceliņa sakarā. Tiek radīta vide, kas vandālismam un prastai zagšanai ir ārkārtīgi vilinoša. Veloceliņš jau ir cietis no vandāļiem un cietīs vēl, taču plānojot visu elementāri un maksimāli vienkāršu, vandālismam var stāvēt pretīm. Šādas metāla zīmes, ticiet man, ir viens no magnētiem vandāļiem.

Vasarā, esot Krakovā, pievērsu uzmanību turienes veloceliņiem. Tie mani pārsteidza ar vienkāršību. Nekādas metāla piktogrammas ceļa segumā, nekādas metāla ceļu zīmes. Un galvenais, paskataties uz ceļa zīmi- elementāri (varbūt arī Liepājai vajadzēju iet šo ceļu- būvēt vienkārši, bet vairāk?). Un ticiet vai nē, bet poļi šīs zīmes respektēja. Retu reizi uz veloceliņa kāds stāvēja vai traucēja velokustībai, kamēr pie mums par kārtību šķēpus lauza visu velobraukšanai piemēroto sezonu.

Arktiskais futbols

Sals, sniegputenis un brāzmains vējš, kas burtiski dedzina. Un tomēr, ir vīri, kam tas pie vienas vietas, jo viņi mierīgi spēlē futbolu arī tad.

Tāpēc bez īpaša stresa divas pārbaudes spēles aizvadīja ar Lietuvas klubu „Banga” no Gargždai pilsētas aizvadīja „Liepājas metalurga” futbola komandas. „Daugavas” stadiona rezerves laukumā sacentās abu klubu pamatsastāvi, bet „Olimpijas” stadionā tikās otrās komandas. Abās spēlēs ar vienādu rezultātu – 4:0 uzvaras izcīnīja metalurgi. Varbūt pat likmsakarīgi, jo laiks bija pilnīgi nepiemērots futbolam, varbūt tieši tāpēc "ziemeļnieki" liepājnieki spēja uzvarēt un justies mazliet komfortablāk par lietuviešiem.

Mazliet vairāk bilžu te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626032552306/

Jēkaba Dubelšteina ielas korķis

Visu laiku Liepājas kartē redzams, ka Jēkaba Dubelšteina iela beidzas strupceļā. Bet kopš tapis J.Aizezera nams Gallery, tapusi arī tāda kā jauna ieliņa, kas pēc būtības ir J.Dubelšteina ielas turpinājums. Nezināmu iemeslu dēļ Dīķa un J.Dubelšteina ielas krustojums tāds fifīgs uztaisīts. Drīzāk tur tapis tāds kā nedabisks sašaurinājums. To steidzami varētu padarīt jaukāku, ja uzliktu kādu laternu, lai naktīs būtu drošāka iešana, izlīdzinātu trotuārus un skaidri nodefinētu, ka tā ir J.Dubelšteina iela līdz pat Graudu ielai.

Elvi zēni

Jautrie Elvi.

Kā izrādās, tad šodien Jūrmalas ielā, kur agrāk bija veikals "Trepītes", atvēries vēl viens "Elvi". Lai pievērstu notikumam uzmanību, Ūliha ielas krustojumā rosījās divi jautri iekšārāvēji.

Esat laipni gaidīti- "Trepīšu" vietā tagad "Elvi"!

Šausmas Ūliha ielā

Tas nav sens Romas impērijas ceļš, vienkārši ziemu nav izturējis tradicionāli šausmīgais Ūliha ielas afalts.

Ja patiešām esat nolēmis iznīcināt savu spēkrartu vai ilgi neesat guvis kādus lūzumus, nāciet uz Ūliha ielas ierakumiem. Citādāk to nosaukt ir pagrūti.

Sv.Annas baznīca- viens no Berči brīnumiem

Arī Annas baznīca ir Berči brīnumdarbs.

Liepājas Sv. Annas baznīca ir vecākais dievnams Liepājā. Pirmās ziņas par to rodamas jau no 1508. gada Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga lēņu grāmatas. Bet šī ēka tolaik vēl nav atradusies dievnama tagadējā vietā.
1798. gadā baznīcas tornī iespēra zibens, tāpēc 1823. gadā to pārveidoja. 1873. gadā pilsētas arhitekts Maks Pauls Berči saņēma pasūtījumu uzbūvēt baznīcas torni, pēc kā tas kļuva par augstāko celtni pilsētā.