Mēdz degt arī koki

Kā izrādās, degt var arī vēl zaļojoši koki. Un ugunsdzēsējiem tad koks jāglābj. 2003. gada vasarā Ūliha un Kalēju ielas krustojumā kāds pīpmanis ar savu bekenu aizdedzināja veca vītola dobumu un liesmas izšāvās pa cauro stumbru kā pa pārkurinātas krāsns skursteni. Kā teikts dziesmā par ozolu, kas stāsta par brīnišķām ainām, šo to interesantu varētu pastāstīt arī šis vecais vītols ar cauro vidu. Piemēram, kāda izskatījās šī iela gadus simts atpakaļ un kādi ļaudis te slēpušies no lietus. Bet žēl, vītols tik klusē...


 

Mājas izvarotāji

Kuršu ielā par laimi saglabājušās teju visas vecās mājas. Blakus Centrāltirgus, pilsētas dome, mazi veikaliņi, daudz bērnu un jauniešu, jo blakus vairākas skolas. Arī vecais bruģis šo ielu padara īpaši tīkamu. Bet te kāds izdomāja, ka ienesīs vecajā koka namiņā vairāk gaismas. Kā jau nākas, mūsu valstī gaismas nesēji visu dara ačgārni. Ielika lētus un atbaidošus baltas plastmasas pakešu logus. Kā jau arī ierasts, neviens šos vardarbību pret veco arhitektūru neapturēja.

 

Vecie pamati

Sazin cik gadus pašu pilsētas centru "greznoja" šie pamati- parodija par iekonservētu arhitektūras pieminekli. Nu jau to vietā ir kas cits padomā. Bet blakus tapusi spēļu zāle.

 

Mūsu armija mūs sargā

2003. gadā Latvija jau bija NATO jūtīs, taču par savu armijas mugurkaulu- Zemessardzi, valsts aizmirsa. Nevienam nezināmu iemeslu dēļ, zemessargu karaspēka daļas bija nožēlojamā stāvoklī vai atradās armijas vajadzībām absolūti nepiemērotās vietās- bijušos kultūras namos, bērnudārzos utt. Zemessargu transports ne tikai nespētu doties kaujā, tas nespētu aizbraukt līdz tehniskās apskates vietai. P.S. Vairāk par mūsu militārajām lietām esmu rakstījis te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/10/igaunija-bruojas-latvija-nek.html un te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/01/armijai-zirgus.html.

 

Piketētāji

Jau otro gadu desmitu dzīvojam savā valstī, par kuru bijām gatavi cīnīties un arīdzan mirt, bet tādi īsti saimnieki savā zemē kā nebijām, tā neesam. Vienmēr jau gribas atrast nelaimi stiprā un gudrā pretiniekā, kura dēļ slikti mums iet. Taču ar katru gadu nonāku pie pārliecības, ka lauvas tiesu visu nelaimju esam sev piesaukuši paši. Kliedzot par pārestībām, mums pietrūka drosmes politiskajā un sadzīviskajā ringā nokautēt pretinieku līdz galam: teju katrs latvju bāleliņš pseidopragmatisku mērķu vārdā pats kā kaujama avs devās pie urnām un balsoja par blēžiem, kuri kā slimība mūs pieveica, kamēr tie tur- nostaļģējošie pēc varenām parādēm maija svētkos, kurā aurojošs pūlis sveic savu dārgo politbiroju, lēni un pacietīgi panākuši savu. Joprojām dzīvojam sabiedrībā, kur par nerunāšanu krievu valodā dažos mikrorajonos var dabūt pa degunu, joprojām 9. maijs ne bez gādīgās pilsētas domes gādības ir skaļāks un krāšņāks, nekā 4. maijs. Joprojām tā īsti savus svētkus svinēt neprotam. Un latvju bāleliņš atkal nonācis pie sasistas siles.
Vienīgais, ko piketētāju kamieši vēl nes, izprintēti lozungi, kuri teorētiski aktuāli joprojām, bet faktiski izkatās pēc joka kādā karnevālā.