Jūrmalnieki uzvar Liepājas Metalurgu

Šodien LMT Virslīgas 11. kārtas spēlē “Jūrmala-VV” viesos ar 2:1 pārspēja vienus no turnīra līderiem “Liepājas Metalurgu”, sagādājot tam pirmo zaudējumu šosezon.

Reportāža apskatāma te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624394062472/

Lēcieni saulrietā

Brīvais lidojums.

Reiz jau pievērsu uzmanību jauniešiem, kas demonstrēja neticamu veiklīgu ar galvu reibinošiem lēcieniem. Mani tas patiesi aizrāva, tādēļ 29. jūnija burvīgā vakara saulrietā kopā ar šiem zēniem devāmies uz pludmali, lai uzņemtu nelielu lēcienu sēriju.
Te būs neliela sērija: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624265950013/

Libava gatavojas ceļam

Lepni plīvo mūsu karogs, burinieks jau ceļa jūtīs!

Gluži sajūsminoši, redzot, cik skaisti skrej mūsu karogs uz skaistā burinieka. Skaistā dienā izbrauciens ar šādu kuģi ir īsts piedzīvojums, tādēļ uz kuģa klāja brauktgribētāju netrūkst.

Aizmirstās sienas

Laikā, kad uz katra stūra nebija reklāmas un nedaudzos veikalus lielākoties rotāja uzraksti bakaleja, maize, dzērieni, trikotāža utt., astoņdesmito gadu nogalē Liepājā radās lielisks fenoments- tika apgleznoti daudzu namu brandmūri. Vieni sludināja, kāds ir pilsētas pasta indekss, otri atgādināja, kāds ir gāzes avārijas dienesta tālrunis, trešie aicināja naudu noguldīt krājkasē. Bet bija arī gluži mākslinieciski sienu gleznojumi, kas neko neaicināja, bet vienkārši priecēja cilvēkus. Iespējams, šodien tas vairs nav tik aktuāli, tomēr dziļi sirdī man šo lielisko sienu gleznojumu pietrūkst. Un pat žēl, ka šīs sienas aiziet nebūtībā.

Plaša dzērienu izvēle

Dzērienu lielveikals.

Rakstvežu ielā ieraudzīju dzērienu veikalu, kurš sevi lepni sauc par dzērienu lielveikalu. Principā piekasīties nebiju domājis, bet tad ieraudzīju, ka šis tiešām ir dzērienu lielveikals. Te pieejama arī kvalitatīva sadzīves ķīmija. Ej vien sazini, cik tā garšīga.

Kad svētki nosvinēti

Svētki aiziet, gruži paliek. Cik esmu redzējis ārzemēs, tad tur piederas pie lietas visus pārpalikumus atstāt, kur pagadās. Īpaši sušķīgi man šķita angļi. Žēl, ka arī daudzi mūsējie šīs manieres atzīst par labām. Taču taisnības labad jāsaka, ka vienīgā vieta visā Peldu ielas garumā, kur izdevās atrast gružu kasti, bija pie "Top" veikaliņa Peldu ielā, starp Dzintaru un Ūliha ielu.
 

Centra briesmonis

Laikā, kad tika celts šis pirmais deviņstāvu nams pilsētā, visapkārt bija tik daudz tukšu laukumu, ka bail.

Nav neviena paša, kas apmeklētu Liepāju un nebūtu redzējis šo atbaidošo deviņstāvu namu, kas iebūvēts pašā pilsētas centrā. Šo namu varētu salīdzināt ar milzīgu zelta zoba cilvēka mutē, kas ielikts pie stomatologa, kad gribējies padižoties visu priekšā, redz, cik daudz zelta! Bet pēcāk izrādījies, ka ar to zobu neko iesākt nevar. Tieši tāpat ar šo namu. Iespējams pašos sākumos tas bija gana ekskulzīvs, taču nu tas atgādina satrupējušu daudzstāvu namu no kādām Holivudas filmām par melnādainajiem gangsteriem, kur pa maziem durvīs iebūvētiem lodziņiem pārdod narkotikas. Skata pēc pie nama durvīm vēl tikai vajadzētu kādu suteneri kažokā ar lieliem zelta gredzeniem uz pirkstiem.

Pasaciņa

Pastāstīšu kādu pasaciņu. Reiz, kad Liepāja bija milzīgās padomju karflotes bāze un ieraudzīt pilsētā zem liepām kādu ārzemnieku bija neiespējami, cilvēki dzīvoja daudz nesteidzīgāku dzīvi. Katrs sīkums, ko tagad uztveram kā neko, bija kas īpašs. Piemēram, par pieciem rubļiem nopirkt celofāna maisiņu, ko rotāja puskaila meitene vai kovbojs, kas pīpēja Marlboro cigareti, bija liels notikums. Iemainīt pret kaut kādu krikumu tukšu alus skārdeni arī bija notikums. Kādā no sestdienas tirgiem nopirkt uzlīmi uz kuras bija uzraksts Camel un uzlīmēt to goda vietā, piemēram uz ledusskapja vai automašīnas pārsega, bija kaut kas ļoti īpašs. Tādi sīkumi darīja mūsu ikdienu īpašu. Bet bija arī citādi īpašas dienas. Kad mamma mani ņēma pie rokas un aizveda uz Jūrmalas parka atrakcijām. Margrietiņa, raķetes un tad autotrodoms. Pēc tam, ja mammai makā bija dažas piecpadsmit kapeikas, sekoja spēļu automāti, piemēram- jūras kauja.
Un tad īpašas dienas kulminācija sekoja bērnu kafejnīcas "Pasaciņa" apmeklējums. Putukrējums metāla trauciņā ar plastmasas kājiņu, ko bija kāri jāēd ar alumīnija tējkaroti, buljona pīrādziņš par 14 kapeikām, bieza tomātu sula graņonkā par astoņām kapeikām. Kā šodien stāv atmiņā krēslainās kafejnīcas telpas ar sienu gleznojumiem no dažādām multfilmām, ar tumši sarkano dermantīnu apsistā lete aiz kuras stāvēja bārmene, kafijas automāta šņākšana, tējkarotīšu skaņa, kas tika kasīts pēdējās putukrējuma karotes no metāla trauciņa.
Kādēļ es to atstāstīju, jautāsiet. Vienkārši ejot pa Peldu ielu, ieraudzīju, ka kafejnīca "Pasaciņa" vēl ir. Taču zem nosaukuma "Pasaciņa" atrodama Ukraiņu virtuve, kā to vizualizē iespaidīga reklāma, kas darināta tieši tādā manierē, kad uz šo kafejnīcu nācu es, būdams bērns.

Moskvičs

Moskviču kooperatīvs.

Jau kopš skolas laikiem, ejot cauri sētai, kas savieno Radio ielu ar Lielo ielu, atceros šo absurdo garāžu kooperatīva nosaukumu. Vakar pēc ilgiem gadiem atkal te gāju un atkal brīnījos. Viss pa vecam. Lai gan kādēļ brīnīties par nosaukumu. Pats fakts, ka pilsētas centrā tiek uzceltas garāžas, lai no apkārtējām mājām sasmirduši veči ārdītu savus sarūsējušos moskvičus jau ir vēl lielāks absurds pēc būtības. Bet tā jau toreiz notika. Visapkārt.

Krāmu tirgus

Daudzās pasaules valstīs ir tādi kā krāmu tirdziņi. Piemēram, Anglijā tur var nopirkt sākot no vecām automašīnu numura zīmēm, beidzot ar pakaviem. Sākot no misiņa durvju zvaniņiem, beidzot ar nodeldētu futbola bumbu, kuru reiz spārdījuši angļu labākie futbolisti.
Reiz visiem liepājniekiem arī bija labi zināms, ka Jaunliepājas tirdziņā atrodams krāmu tirgus. Arī tur varēja nopirkt kādu noderīgu loriņu, antikvāru monētu vai to, kas citam vienkārši kļuvis lieks. Tad tika lemts, ka krāmiem Jaunliepājā vairs nav vietas, tādēļ to ierīkoja Karostā. Diemžēl šīs pārmaiņas krāmu tirdziņu pamatīgi izmainīja. Un visticamāk ilgi vairs nebūs jāgaida, kad tiks lemts, ka šādam krāmu tirdziņam Karostā nav vietas.

Dzeltenie Līgo rotājumi

Atkal dzeltenie saules zārdi...

Allaž esmu uzsvēris, ka svētkos garnējumam jābūt koncentrētam vienuviet, nevis bālam un atlašētam, kur pagadās. Tas nostrādā, ja izdarīts ar smeķi. Nu piemērs bija pēdējie divi Ziemassvētki, kad Rožu laukums bija tiešām izcils. Taču šodien pamanīju, ka ar Līgo noformējumiem Rožu laukumā ir pamatīgi pārspīlēts. Tā muciņa ar sieru ir lieliski. Bet pārējais... Pirmkārt tie dzeltenie zārdi... Neesmu mākslinieks pēc profesijas, tomēr ja man prasītu padomu, Līgo svētku noformējumam rekomendētu izmantot dabiskās koka krāsas ar novirzi tonalitātē. Gan zārdos, gan improvizētos žodziņos utt. Bet te dzeltens kā padomju laika milicijas bobiks. Pieņemu dažādus ekonomiskos apsvērumus, tomēr nākamos Līgo svētkos ieteiktu padomāt par vienkāršāku un iespaidīgu reizē, piemēram liela, ļoti liela ugunskura vieta ar lielām pagalēm, kuras no apakšas izgaismotu. Vakaros skats būtu izcils.

Pirmais pagaidu aplis Liepājā

Vienkāršs risinājums.

Pāris dienas atpakaļ lasīju, ka viens otrs autovadītājs nespējot pārvarēt milzu psihisko spriedzi, tādēļ esot grūtības izbraukt šo pagaidu apli Cukura un Grīzupes ielas krustojumā. Es protams pārspīlēju, taču kādam ir jābūt idiotam, lai nezinātu, kas jādara krustojumā, ja tajā ir aplis. Iespējams vaina pie tā, ka uz Pulvera un Cukura ielas pseidoapļa jau sazin cik gadus ir cita kārtība. Katrā ziņā jau sen manifestēju, ka apļi jātaisa teju visos krustojumos, kur vien iespējams. I luksoforus nevajadzēs, i avārijas vairs nebūs. Kā piemēru var minēt Ventas un M.Ķempes ielas krustojumu.

Acīmredzamas pārmaiņas

Tas, kurš Liepājā nav bijis dažus gadus, tā īsti nemaz nepateiks, kas tā par vietu.

Šī aina lieliski vizualizē pārmaiņas, kas šā vai tā Liepājā tomēr notiek. Ja kādam šķiet, ka Liepāja ir bedre, ka te viss iet uz leju, ka viss ir slikti, ieteiktu atsaukt atmiņā laiku kaut vai piecus gadus uz atpakaļ. Kādēļ to tieši svētku priekšvakarā rakstu? Pirmkārt labs noskaņojums, jo kamēr visur līst, mums izcils svētku laiks. Otrkārt, nu aplūkojiet, cik izmainījusies tā paša Klaipēdas ielas apkārtne. Lai cik grūti gājis un iet, tomēr te lielisks lielveikals tapis. Ielas atjaunotas. Un arī vecā satrupējušā katlu māja par modernu koģenerācijas staciju tapusi. Vēl dažus gadus atpakaļ te bija naturāli lauki, nemaz nepieminot, kā te bija gadus desmit, vai pat vairāk gadus atpakaļ.

Laiks visiem doties uz pludmali!

Vaiņodes ielas galā jauka vasaras kafejnīca.

Liepājas pludmale ir burvīga. Jūsmoju par kopš brīža, kad to vien atceros agrā bērnībā. Ejot uz to ar vecākiem, palikušas daudzas atmiņas- kā virs galvām lidinājās padomju armijas helikopteri, kā pie horizonta ar lielu ducināšanu slīdēja melnu zemūdeņu kontūras, kā 22:00 gar jūras krastu brauca traktors ar arklu un uzara joslu. Atceros arī tās retās un brīnumainās reizes, kad ļaužu pārpilnā pludmalē ieradās autoveikals, kurā varēja nopirkt siltu limonādi.
Savukārt kopš Liepāja līdz ar valsti tapusi par brīvās pasaules daļu, taisni vai jābrīnās par to, cik maz izmantojam lielisko iespēju, ko mums sniedz milzīgā pludmale. Varbūt vien BBP un viss. Leiši ar savu Palangu varētu mūs apskaust: Liepājas pludmales burvīgās un baltās smiltis, kas plešas milzīgā joslā no ostas moliem līdz par leišmalei, ērta atnākšana, ērta atbraukšana. Beidzamos gados še tiek uzstādītas arī tik vajadzīgās tualetes. Ir gan gružu kastes, gan pārģērbšanās kabīnes. Arī glābšanas stacijas ir abos galos. Šogad lielisks jaunums- veselas divas pludmales kafejnīcas. Pirmo reizi vēsturē kafejnīca Vaiņodes ielas galā. Pabiju. Izvēle bez šaubām diezgan pieticīga, toties cenas pieņemamas. Vienkārši vēl viena izcila vieta patīkamai laika pavadīšanai.
Īsts paradīzes stūrītis ir Liepājas pludmale, vēlreiz secinu. Tikai īsti nesaprotu, kādēļ svētdienā, kad bija tik silts un saulains, pludmalē tik maz ļaužu?

A ko darīt?

Mobilais remonts.

Diez kāds prieks jau nav. Mašīna pagalam un tik nepiemērotā vietā, kā Maxima stāvvieta Liedaga ielā.

Barotavā

Zīlītes atkal klāt.

Līdz šim biju pārliecināts, ka pēc barības barotavās zīlītes nāk tikai ziemā. Bet nu pagalmā pamanīju, ka šie putneļi nemaz nesmādē iespēju iztukšot barotavu arī vasarā.

Nemācēja salikt atpakaļ puzli

Darbam slava!

Klaipēdas ielā, iepretim Maksimai ievēroju, ka pie trotuāra atjaunošanas, pēc kaut kādu komunikāciju vilkšanas, strādā daži vīriņi. Kad darbs bija pabeigts, gāju atpakaļ un nācās konstatēt, cik vīriņi sūdīgi strādājuši. Šķībi, greizi.

BMX trase liepājniekiem

Te jauniem liepājniekiem pēdējos 20 gados bija jātop par štrombergiem.

Pastāstīšu kādu stāstiņu, kas man patiesi pamatīgi saērcina allaž, kad ieraugu kādu vietu. Tā ir Liepājā, Vaiņodes ielā. Tieši blakus Centrālkapiem ir vieta, kur zēni rok un cenšas radīt ko līdzīgu BMX trasei. Šī vieta ir burtiski piesūkusies ar bērnu darba sviedriem un asinīm, kas sūkušās uz netīrās melnzemes burtiskā nozīmē. Te savu darbu, atļaušos teikt pilnīgi bezjēdzīgi ieguldījušas vairākas paaudzes, jo melnās smiltis droši noblīvēt nav iespējams, bet koku puduri gar šķībiem tramplīniem un improvizētām virāžam ir lieliskas kaulu laušanas ierīces. Tā tas notiek diezgan ilgi. Vairāk nekā 20 gadus.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē teju katra vasaras diena man iesākās ar kāpšanu uz pašbūvētā BMX un lāpstas ņemšanu, lai dotos mazliet pabraukāt par kaut ko līdzīgu krosa trasei. Toreiz man bija tik pat, cik manam dēlam- 13. Tagad uz šo trasi dodas viņš. Es viņu cenšos atrunāt, jo tas, kas tur notiek, ir ārprāts. Taču man ir pretīgi graut sava bērna sapņus par lielisko BMX sportu tikai tādēļ, ka tieši tāpat kā jaunie liepājnieki vairākās paaudzēs centušies radīt ko līdzīgu trasei, Liepājas varasvīri (sievas)- sākot no izpildkomitejas laikiem, valdes un domes, gadu gadiem atrod līdzekļus itin visam, tikai ne BMX trasei, kas tikusi solīta, solīta, solīta. Un vēlreiz solīta.
Skaidrs, ka BMX trase Liepājā vēl ilgi nebūs. Ja vien nenotiks brīnumi, kuriem vairs neticu. Ja tā netika uzcelta "treknajos gados", jo bija jābūvē septiņi mīzēji Promenādē, bija jāceļ dzelzsbetona amfiteātris simts metrus tālāk, kurā tik pat kā nekas nenotiek, bija jāmaksā Laimes mātei no Kanādas 17 000 Ls par padomiem, kā Liepāju padarīt skaistāku. Piekrītu, ka to visu vajadzēja, piekrītu, ka ir vajadzīgs atbalsts ekskluzīvam sporta veidam, rīkojot Ralliju Kurzeme. Piekrītu, ka vajadzēja bruģēt ieliņu gar Griģa māju. Piekrītu, ka vajadzēja dotēt AirBaltic lidojumus divreiz dienā no Rīgas uz Liepāju. Piekrītu visam un vairākas reizes, ja pilsētas konjunktūra to prasīja. Taču kādēļ mānīt bērnus, kādēļ viņiem solīt un nepildīt? Solīja man kā bērnam un manai paaudzei. Nu vairs bērni neesam, ko tur solīt. Solīja nākamajiem. Tie jau arī no BMX uz mašīnām pārkāpuši. Visbeidzot solīja manam dēlam un viņa vecuma zēniem. Dome var neuztraukties. Vēl gadi pieci un arī viņiem tas nebūs vajadzīgs. Varēs melot nākamajiem. Tiem, kas šogad sāks iet skolā...

Kaitotāji

Putām šķīstot, vējam pakaļ!

Līdz ar vējaino laiku, zvilnēt pludmalē gan palicis mazāk omulīgi, taču radusies burvīga iespēja aktīvā sporta cienītājiem. Arīdzan malā stāvētājiem interesanti. Kur gan vēl var redzēt šādu ekstremālo sportistu rosīšanos, ja ne Liepājas saulainajā pludmalē?

Dubultvaravīksne

Jaukā aina Kr.Valdemāra ielā.

Sagaidīt Liepājā lietus gāzes saulainā dienā, ir pierasti. Tādēļ varavīksnes mūsu platuma grādos gan nav nekāds retums. Bet reti kad izdodas ieraudzīt divas reizē.

Liepājnieku otrā puslaika vētra un skaistā uzvara

Šodienas LMT futbola Virslīgas spēle starp Liepājas Metalurgu un Ventspils Tranzit sākās gaužām bezcerīgi. Neskatoties uz liepājnieku uzbrukumiem, pirmais puslaiks bez vārtu guvumiem. Taču otrajā periodā līdz ar auksto jūras vēju, sasparojās arī metalurgi. Rezultātā- 2:0. Trešos vārtus nesaprotamu iemeslu dēļ tiesneši gan neievēroja...

Reportāžu iespējams aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624135767293/

"Baltops 2010" nonāk arī līdz Liepājai

Par plašajām mācībām Ventspils pusē, kurās raksta teju visi mediji, šodien bija iespēja pārliecināties arī liepājniekiem, jo šodien ap 12:00 militāro mācību “Baltops 2010″ ietvaros Liepājā ieradās militārais konvojs ar ASV bruņutehniku Latvijas karavīru pavadībā. Uz aptuveni vienu stundu konvojs izvietojās pie Jūras spēku mācību centra Atmodas bulvārī, kur to apsargāja zemessargi. Jau 13:00 konvojs devās atpakaļceļā, taču pietika ar šo īso brītiņu, lai liepājnieki pamanītu militāristu rosīšanos. Pamanīju arī kādu kuriozu, kad kāds automašīnas vadītājs, kura mašīnu rotāja Krievijas karodziņš, steidza to novākt, ieraugot zemessargus ar automātiem…

Nedaudz bilžu var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624250978370/

Liepājas Metalurga pēriens Suduvai

Šodien Liepājas Metalurga komanda Triobet Baltijas Futbola līgas pusfināla atbildes spēlē uzvarēja Marijampoles ''Sūduva'' ar 2:1. Diemžēl ar to nepavisam nepietika, lai taptu par līgas finālistiem.

Reportāžu var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624115642653/

Jaunās mākslinieces

Ostas ainiņas paliks uz papīra.

Klusajā svētdienas pievakarē, bija sajūta, ka pilsēta kā izmirusi. Tik pat kā neviena cilvēka, mašīnas arī vien retu reizi garām paskrien. Pat ostas ūdeņi bija mierīgi un klusi. Bet tad Vecā ostmalā pamanīju meitenes, kas nesteidzīgi gleznoja ostas ainiņas. Biju nepieklājīgs un fotografēju.

Te vēl dažas bildes: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624224706994/

Veloceliņa baudīšana ar rūgtuma piegaršu

Patīkami pārsteidz veloceliņš Kūrmājas prospektā. Labi pārredzams, jauka vieta.

Liepājas veloceliņš ir tapis tiktāl, ka pa to vismaz daļēji iespējams izbraukt cauri pilsētai. Ja par braukšanu no pilsētas Dienvidu robežas līdz Daugavas stadionam jau rakstīju, tad šoreiz rakstīšu par braucienu no Jūrmalas parka līdz Promenādei.
Sākšu ar to, ka līdz Daugavas stadiona rezerves laukumam var noklūt ļoti raiti un ērti, ja neskaita nepilnības un likstas par kurām jau rakstīju. Cilvēki un velosipēdisti vairumā jau apguvuši iešanas un braukšanas kultūru. Retu reizi vien kāds neprātis slāj pa riteņu joslām, bet vēl retāk sanāk kurioza aina, kad kāds sadomā sasiet kurpju šņores uz sarkanām velo joslām, radot diezgan nepatīkamas situācijas. Visumā jau jauki.
Tā nu braucu pa Kūrmājas prospektu līdz krustojumam ar Celtnieku ielu. Pirmais, kas liek samulst ir pagaidām nesaprotamā braukšanas kārtība tieši pirms autobusu pieturas pie 1. vidusskolas. Bet te es neko nepārmetu, jo skaidrs, ka kaut kādas ceļu zīmes jau te būs. Šķērsojot Kūrmājas prospektu pa gājēju pāreju (atgādināšu, ka pēc CSN tas jādara stumjot riteni!), nonāku uz Celtnieku ielas.

Jauka odziņa- zīmes, kas norāde braukšanas virzienu.

Pamanu patīkamu jaunumu- tieši velo joslās iestrādātas metāla zīmes, kas skaidro braukšanas virzienu. Ir skaisti un gana smalki, taču baidos, ka šīs lieliskās norādes var ciest no vandāļiem. Līdzīgi kā tas jau bijis ar līdzīgām zīmēm- notīm.

Baisie brauktuves iebrukumi te ir regulāri. Reiz te pat smagā mašīna iebruka.

Drīz vien seko pirmais sarūgtinājums- tieši vieta, kura jāšķērso, lai velosipēdisti tiktu pāri Celtnieku ielai, iebrukusi. Un man pat apnicis skaitīt, cik bieži te iebrūk asfalts. Vismaz divas reizes gadā noteikti.

Nenovākt šādu stabu uz veloceliņa, mazākais ir muļķība. Lai gan faktiski tas ir tik pat bīstami, cik dziļa bedre uz ielas.

Kad pārvaru satraukumu par izcilo ielas stāvokli, seko īsts šoks Celtnieku un Laivenieku ielas krustojumā. Sarkanās joslas pašā malā betona stabs. Nu gluži kā uz Klaipēdas ielas, par ko rakstīju jau rudenī. Bet tālāk šīs šausmas turpinās augošā progresijā.

Nākamais stabs nav no betona, bet ir no koka un jau pēc pārdesmit metriem. Iedomājieties, cik "patīkami" tādā iebraukt ar pieri. Un tie jau būs pamatīgi tiesas darbi, ja piere piederēs kādam ārzemniekam

Tālāk seko īsts šoks- stabs tieši velosipēdistu celiņa centrā. Būvniekiem kaut kā palicis neērti neko nedarīt, tādēļ te celiņu mēģināts paplašināt... Redzot kaut ko tādu, es teiktu tā: arhitektam un būvdarbu vadītājam nāktos pamatīgs pēriens. Ja ne darba uzteikšana, tad vismaz ar siksnu pa dibenu!

Nu lūk, tāds arī bija nelielais brauciens līdz Promenādei. Jebšu precīzāk teikt, līdz Celtnieku ielas galam, jo tur celiņš gluži vienkārši beidzas.

Izvēle

Kurā ietu jūs?

Braucot garām, mazliet aizdomājos. Kā tad tas nākas, ka divos veikalos saimnieko divi saimnieki, kuru redzējums par vienu un to pašu ir dažāds? No vienas puses, veiksmīgāks mārketinga triks ir teikt, ka tie ir lētāki apģērbi. Jo kurš gan pārāk tīkos pirkt kādu sasvīdušu ārzemnieku drēbes. Taču no otras puses, ja gribas pavisam ko lētu, tad skaidrs, ka lietos ir lētāks par vienkārši lētu. Lakoniski un saprotami. Bet varbūt atgādiniet, ar ko tie atšķiras?

Viena no interesantākajām ielām

Krišjāņa Valdemāra ielas pats sākums.

Ja kāds, kuram ļoti gribas redzēt dzīvo Liepāju, prasa, kur doties un ko redzēt, saku, ka jādodas uz Krišjāņa Valdemāra ielu. Tā ir īsts Vecliepājas simbols. Pats sākums krustojumā ar Graudu ielu ir varenu un greznu namu ielenkts. Tālāk seko zemāka apbūve, līdz noslēgumā var apskatīt vienstāvu un divstāvu koka apbūvi. Pa ceļam var redzēt i baznīcas, i tramvaju i īstu bruģi, pa kuru soļojuši gan svešzemju karavīri, gan braukuši zirgu pajūgi, kuru jau sen pilsētā vairs nav.

Tirgoņu ielas zaudētā burvība

Šķiet, ka neskatoties uz agrāko laiku veikalu un daudzo iestādījumu trūkumu,
Tirgoņu iela bija kas vairāk par Tirgoņu ielu.

Reiz, kad Tirgoņu iela vēl bija neliels Ļeņina (Lielās) ielas turpinājums, še tapa brīnišķa kājāmgājēju ieliņa. Tā bija īsta oāze pilsētā, kurā mēs bijām noilgojušies pēc kā vairāk, nekā to spēja piedāvāt baisie piecststāvu un deviņstāvu rajoni, kas nepieklājīgi aizvien vairāk sāka uzmākties vecajai Liepājai. Nojumītes pie ateljē "Gaismas modes", kurās pa dienām notika tirgošanās ar skābo "Vēsmas" saldējumu par 8 kapeikām, bet vakaros tur varēja dirnēt vienkāršie ļautiņi. "Saktas" kafejnīcas vārīto olu un skābā krējuma publika, kas mijās ar kafejnīcas "Aromāts" melnā balzama, mokas un kafijas publiku. Varbūt toreiz iela nebija tik sterili precīza ar taisnām līnijām, varbūt betona klucīši bija prastāki un lampas gluži vienkāršākas, taču kaut kā nespēju vairs atsaukt savās sajūtās to sātu, ko man sniedza vecā Tirgoņu iela. Varbūt pie vainas gadi, kas drupina ne vien ielas segumu, bet arī cilvēkus?

Ak jā, te "Remix" klips, kas man vistiešākajā veidā atsauc manas agrākās atmiņas: http://www.youtube.com/watch?v=Ff2-gkHll1A

Peldu ielas metāla tornis

Atzīšos, ka šim tornim eju garām kopš laikiem, kad biju pavisam mazs. Vecāki teicās, ka agrāk tas esot bijis milicijas tornis. Vai tā bija, nezinu. Bet tādas īstas atbildes, kas tas par torni, neesmu guvis līdz pat šai dienai. Vienkārši tas tur ir un viss.
Un tad vēl neslēpšu, ka ļoti gribētos uz tā uzrāpties, lai pilsētu sabildētu no augšas. Bet kā ar šādas darbības likumību?

 

Vārtrūme

Jauks sākums.

Reiz, esot angļu pusē, ievēroju, ka turienes pilsētās vārtrūmes lielākoties ir caurstaigājamas. Un nevis tā vienkārši izejamas cauri pamestam pagalmam, bet ir reālas pilsētas un ielas turpinājums. Viena no vietām Liepājā, kas prasītos pēc laba turpinājuma, ir brīnišķā vārtrūme blakus “Top” veikalam Graudu ielā. Cauri jau tai iziet var. Arī sākums gluži labs, ja neskaita dumjos sienu apķēpājumus, tikai tālāk sagaida pagalms, kurā nekā nav. Vien dažas pīpājošas meitenes labākajā gadījumā.

Sliežu labošana

Līdz ar silto laiku sarosās arī tramvaju sliežu remontētāji. Paša pilsētas centrā krietni izrakņāts.