Gatavošanās svētkiem

Gatavošanās Tautas deju koncertam ģimenes svētku “Lielmutis Fricis un Lielmute Marta” ietvaros “Daugavas” rezerves stadionā, ieskandinot X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus un svinot vasaras skolēnu brīvlaika sākšanos.

Gulbju ezers

Ezera saimnieks.

Šodien atkal viena zuper-puper diena. Saule, zilas debesis, kuras rotā vareni mākoņi un patīkams siltums. Ar riteņiem aizmināmies līdz Ezerkrastam. Tieši burvīgā Liepājas ezera krastā pamanīju, cik daudz purnu. Manuprāt tik putnīgs ezers nav sen bijis. Un gulbji, šie varenie putni! Nemaz ļaužu nebīstas. Cik gan to šodien bija. I nemaz nesaskaitīt. Abos krastos. Gan pie Vītiņu pļavām, gan pie pilsētas. Omulīgi gar krastu peld, ziņkārīgi novēro. Protams, gribējās pabildēt. Es neesmu pārāk advancēts putnu lietās, taču manuprāt šis ir jauns gulbēns.

Radošais gars

Mākslinieki.

Braucot pa Siena tirgu, Kuršu un Siena ielas krustojumā pamanīju bariņu jauno mākslinieku. Nebija laika doties tiem klāt, taču domāju, tie ir Liepājas universitātes studenti.
Es tiešām neņemos spriest, vai šādas ainas ir citviet pilsētās, bet Liepāja ir īsta radošo ļaužu citadele. Teju visos gadalaikos, varbūt izņemot ziemu, pilsētas ielās sastopami cilvēki, kas glezno uz zīmē.

Lieli darbi

Pežo ierakumos.

Lejot zupu Ganību ielas Statoilā, pamanīju, cik pamatīgas tranšejas saraktas visapkārt. Te cīnās Grobiņas SPMK vīri.

Barbariskā ielu lāpīšana 2

Ūliha un Palangas ielas krustojums visā sava godībā. Jau sākusies trešā diena.

Vakar uzrakstīju par gadskārtējo ielu inkvizīju. Diemžēl laika trūkuma dēļ vakar nepaspēju nofotgrafēt to, kas manī raisīja vislielāko sašutumu. Šodien biju par visiem 100% pie pārliecības, ka visas zīmes būs saliktas vietās un sākta steidzama Ūliha ielas sakārtošana. Bet nekā! Vēl trakāk. Ja vakar es šausminājos par Ūliha un Palangas ielas krustojumu, tad šodien šim pievienojies Ūliha un Jūrmalas ielas krustojums. Abos krustojumos ne tikai ir absolūti neprātīgi izgraizīts asfalts, bet satiksme nekādi nav ierobežota. Nav ne barjeru, ne zīmju. Vien daži plastmasas konusiņi Palangas ielas malā.

Divas dienas (kaut nu vairāk nē!) mašīnas, bremzēm kaucot, šķērso šādu Ūliha un Palangas ielas krustojumu.

Savukārt Ūliha un Jūrmalas ielas krustojumā pat nav sarkano konusiņu.

Barbariskā ielu lāpīšana

Ūliha ielas labošana.

Es protams esmu priecīgs, ka ziemas laikā izdangātās ielas sāk pielabot. Taču šodien Ūliha ielā piedzīvotais mazākais lika nopūsties. Nu tas jau nekam neder. Labi, var jau saprast, ka izfrēzēt bojātos posmus vajag. Bet kādēļ to nevar izdarīt agri no rīta, lai uz vakaru varētu sākt asfaltēt? Un kādēļ zīmes, ka notiek remonta darbi, tiek uzliktas burtiski dažu metru attālumā no šīm bedrēm? Pa dienu nebija laika stāties un bildēt, taču Ūliha un Palangas ielas krustojumā situācija pagalam katastrofāla. Tur bedres izkapātas pusriepas dziļumā, bet zīme burtiski uz bedres malas. Nobremzēt... mēģina jau, bet, kas ar mašīnu diskiem notiek... Labi, es varbūt piekasos. Bet iedomājieties ko tādu, piemēram Berlīnē, Amsterdamā vai Londonā.

Kā meža vidū

Aina kā no idilliskas lauku ainavas.

Braucot pa Vaiņodes ielu Dienvidrietumu mikrorajonā, ievēroju kādu gluži neierastu ainu. Pamatīgos zaļumos ieaugušais dīķis starp piecstāvu namiem ietīts miglā, bet tā krastā makšķernieks.

Liepājā atvēries otrs Hesburger

Lielisks notikums autobraucējiem- tieši "Nestes" tankā atvēries "Hesburger".

Pamanīju, ka nobeigts otrais "Hesburger" iestādījums. Šis tapis Kārļa Zāles laukumā. Kā jau reiz rakstīju, hesburgers man tīk krietni labāk par jeņķu Makdonaldu. Varbūt tās maizes ir līdzīgas, taču kaut kas man te patīk labāk.
Kas attiecas uz Liepāju, tad laikam gan palikšu uzticīgs Ganību ielas Hesburgerim. Man tur patīk.

Starp citu, ja esat aizmirsuši, paskatat, kā K.Zāles laukums ir mainījies nepilnos desmit gados: http://bit.ly/bLDLDE.

Liepājā jauna iela

Reizē ar jaunā Jura Aizezera biroju nama tapšanu Graudu un Jūras ielas krustojumā, droši var apgalvot, ka Liepājā tapusi jauna ieliņa. Varbūt ne gluži iela, bet ielas turpinājms noteikti. Kad šodien še izgāju pirmo reizi cauri, sajūta gluži nereāla. Katrā ziņā, neLiepājnieciska.

Līvas tirgus jautrība

Mazās latvju zeltenes.

Saule, cilvēku smiekli, mūzika. Daudz, daudz smaržu- kūpinātas zivis, ceptas desiņas, alus, smalkmaizītes. Svaiga koka smarža. Smēdes ogļu dūmu smarža. Jūras sāļais gaiss. Tūkstošiem cilvēku. Tas ir Līvas tirgus Liepājā.

Manas fotogrāfijas par šo lielisko norisi te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624113936578/

Sācies izlaidumu laiks

Seksīgās izlaidumnieces.

Ja maijā uz ielām neraksturīgi daudz jauniešu uzvalkos, bet meitenes iziet uzposušās kā nekad, tad skaidrs, ka klāt izlaidumu laiks.

Jūrā

Šodien pirmo reizi mūžā pabiju uz kara kuģa jūrā. Tas ne tikai bija viens no maniem ilgi lolotajiem sapņiem, lai redzētu kaujas kuģa darbību, bet arī ilgi lolota cerība ieraudzīt dzimto pilsētu no jūras puses. Pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai, man kā blogotājam ar interesi par militārajām lietām, kopā ar akreditētiem žurnālistiem un militārajiem atašejiem bija iespēja doties atklātā jūrā, kur notika iespaidīga atrastas mīnas uzspridzināšana.

Mazliet plašāk par to aprakstīju te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2010/05/diena-uz-kara-kuga.html

Tilta līkā mugura

Uz tilta klusuma nav nekad.

Gaidot pie sarkanā, pamanīju, cik noslogots ir nabaga Tramvaju tilts. Nu nav taču nekad tā, ka tur būtu tukšs. Pat vēlu vakaros. Nepārtraukti to moca. Gan tramvaji, gan autobusi, gan vieglo mašīnu armādas. Un tā katru dienu, katru nedēļu, mēnesi un cauru gadu.

Mi vas buģem ņemnogo vešaķ!

Raiņa parkā pamanīju drošsirdīgos pašvaldības policistus, kuri drosmīgi ar policijas mašīnu pietuvojās diviem jaunekļiem. Un patiesi, kamdēļ mīdīt dārgos apavus, ja var tik ērti pieripot? Pēc protokola, pēc soda naudas, pēc virtuļiem, pēc rīta avīzes...

 

Jaukas pārmaiņas

Veloceliņa būvniecība Celtnieku ielas galā.

Turpinot man tik svarīga veloceliņa tēmu, šodien beidzot ieraudzīju, kā celiņš Celtnieku ielā savienosies ar Promenādi. Līdz šim atzīšos nesapratu kā tas notiks. Nu pamanīju, ka daļēji nojauktas bijušās Okeāna zvejas flotes bāzes goda plākšņu sienas. Principā ļoti patīkamas izmaiņas.

Simfoniskā orķestra sezonas noslēgums reizē ar virsdiriģenta dzimšanas dienu

Uzmanības centrā- Atvars Lakstīgala un ministrs Ints Dālderis.

Šodien Liepājas Latviešu biedrības namā ar koncertu, kurā ar klarnetes solo uzstājās Kultūras ministrs Ints Dālderis, noslēdzās Liepājas Simfoniskā orķestra sezona. Orķestra sezona noslēgusies reizē ar virsdiriģenta Atvara Lakstīgalas dzimšanas dienu, tādēļ koncerta noslēguma ieilgušie aplausi un cilvēku bravo saucieni ne pavisam nebija nejauši. Škiet publikai jaunais orķestra virsdiriģents jau tapis iemīļots. No iedomīgo liepājnieku puses tas nav maz!

Reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623948486119/

Veloceliņš un kultūra

Šodien tik skaista, saulaina, silta un īsteni pavasarīga diena, ka neizmantot lielisko iespēju pamīt vella pēdu būtu nepareizi. Diemžēl pārāk daudz iespēju brīvi un netraucēti ar bērniem palīkumot nav. Gadu desmitiem Liepāja velosipēdistiem ir bijusi nedraudzīga pilsēta. Uz ielas ar riteni labāk nerādīties. Turpretī ja brauc pa trotuāriem, ko CSN (224. punkts) gan ļauj, gājēji arī nav diez ko saprotoši. Un visur izbraukt ar riteni nemaz nav iespējams. Gan augsto apmaļu dēļ, gan citu apstākļu dēļ. Tādēļ šodien loģiska liepājnieka izvēle, kas min pedāļus, doties uz turieni, kas tik ļoti un ilgi tika gaidīts. Uz veloceliņu. Diemžēl veloceliņš nav pabeigts līdz galam, tādēļ tāda netraucēta braukšana iespējama vien no pilsētas Dienvidu robežas līdz Pērkones ielai. Un te mūs sagaidīja pārdomas...

Liepājas- Nīcas šosejas malā ir informējoša planšete. Nieks, ka kļūda ieviesusies,
bet te lasāms, ka darbiem jātop beigtiem jau pēc divām nedēļām! Grūti gan noticēt...

Tā sākas jaunais Liepājas veloceliņš. Atzīšos, ka es īsti neredzu vīziju, kas ar to bija domāts. Piedodiet, kur di**ā te braukt? Uz šoseju? Es neesmu inženieris, tomēr kā aktīvs velosipēdists un autobraucējs vienlaikus iedomājos, ka veloceliņam vajadzētu sākties ar nelielu stāvlaukumu. Lai tūristi, atbraucot uz Liepāju var noparkot mašīnu, paņemt velosipēdus un droši turpināt braucienu.

Sākot braukt pa jauno veloceliņu, nonākam līdz vietai, par kuru jau rakstīju pērn, kad šī vieta vēl tapa. Pirmkārt, es īsti neredzu loģiku, kādēļ uz veloceliņa ir šie stabi. Tas ne tikai ir absurdi, skata ziņā biedējoši, bet arī ārkārtīgi bīstami. Pagājuši turpat septiņi mēneši, bet šī vieta stāv sākotnējā izskatā. Un mani tas dara ļoti bažīgu, ka tā te var palikt. Vēl kas. Uz veloceliņa joprojām nav sadalošo līniju. Tādēļ faktiski šī ir tāda universāla ietve. Vismaz pagaidām.
Nākamais krustojums. Veloceliņš it kā gatavs, viss lieliski. Taču kur palikt gājējiem? Protams, ka gājējiem nospļauties uz sarkano celiņu un šie kursē neviena netraucēti.

Bet te sākas pavisma savādas lietas. Tā sākas gājēju celiņš, kas iet tieši blakus veloceliņam. Pirmkārt jau, kur pēc gājēju celiņa strupceļa paliks gājēji? Protams, bridīs uz veloceliņa. Sekojoši, braukšana te paliek tik pat kā neiespējama. Un kā gan tas var disciplinēt mūsu izvirtušos gājējus, kuri jau tā bieži vien aizmirst elementāru kultūru?

Braucot pa jaunā veloceliņa pabeigtajiem posmiem, ievēroju, ka jaunās māmiņas ar ratiņiem principiāli soļo pa velosipēdistu celiņu. No sākuma tam nepievērsu uzmanību, bet kad šo ratiņu sāka parādīties aizvien biežāk, nolēmu skaitīt.
Veloceliņa posmā no Vaiņodes ielas gala līdz Pērkones ielai saskaitīju 12 sievietes ar ratiņiem, kas ērti un mierīgi stūma mazuļu ratiņus pa veloceliņu! Viena dāma pat jutās tik droši, ka bērnam ratiņos mainīja pamperīti! Un tas notiek uz veloceliņa!
Reiz, esot Berlīnē, redzēju turienes veloceliņu. Riteņbraucēji brauc naski, īsta satiksmes artērija. Un bija grūti iedomāties tur kaut ko tādu kā ratiņi uz šī celiņa. Pirmkārt nevienam neienāktu prātā tā riskēt ar bērnu, otrkārt tas ir klajš noteikumu pārkāpums.

Ar gandarījumu bija jāatzīst, ka vairums veloceliņa un gājēju trotuāra atšķirības saprot.

Diemžēl bija arī tā, ka nācās domāt: ko darīt- bremzēt un kāpt nost no riteņa vai braukt pa irdenām smiltīm. Vietā mest akmentiņus plāksterīšu līmētājiem: manuprāt pašvaldības policijai nāktos darīt to, ko sen jau vajadzēja- nolikt spēkratus un kāpt uz velosipēdiem, kamēr nav vēl vasaras pilnbrieds un sākt iedzīvināt noteikumus. Bet tiem, kas nesaprot, skaidrot iešanas & braukšanas kultūru uz jaunā Liepājas velosipēdistu sapņu celiņa!

Metalurgu superspēle

Šoreiz Liepājas Metalurga futbola asfaltrullis pārbrauca pāris Jelgavas klubam, izcīnot uzvaru 3:1. Spēles sākums gan bija pavisam cits- 0:1...

Reportāžu var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623942615263/

Ekstremāļi

Vietās, kur citi bīstas staigāt lauzt kājas, triālisti brauc.

15. maijā 14.novembra bulvāra fortos risinās pirmais Latvijas atklātā čempionāta posms triālā. Sacensībās dalību pieteikuši vairāk kā 40 Latvijas sportisti un viesi no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Kopā ar velo triālistiem savu varēšanu demonstrē mototriālisti.

Te neliela reportāža: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624064174428/

Negaiss un plūdi

Liedaga ielas straumes.

Šodien Liepājā pirmo reizi plosījās negaiss. Ar tādām lietusgāzēm, ka applūda daudzas ielas. Tik stipru lietu sen nebiju redzējis. Pietika tikai kādus 10 metrus no veikala līdz mašīnai aizskriet, ka drēbes kā no veļas mašīnas izņemtas.

Parkošanās ģēnijs

Šodien pie "Depo" veikala ieraudzīju kādu mašīnu, kas bija noparkota burtiski brauktuvei škērsām. Tik nejēdzīgi, ka blakus mašīnu vadītāji steidza savas mašīnas atbraukt tālāk, lai citi tiktu ārā no stāvvietas. Ieskatoties tuvāk, ieraudzīju, ka mašīna acīmredzot nolikta stāvēt bez stāvbremzēm un neitrālajā ātrumā, tādēļ arī izripojusi. Par laimi mašīna apstājās pie melna BMW bampera, nevis uz kāda cilvēka.

Vienas karstas dienas brīnumi

Pavasaros pat slotas kāti uzplaukst!

Pa visiem 100% biju pārliecināts, ka šis stumbenis Klaipēdas ielā ir norakstāms. Bet re, Liepājā pirmo dienu pa īstam pavasarīgi karsts un šis daudzžuburainais birstes kāts uzplaucis!

Tā tam jābūt!

Šādi skati manu dienu padara vēl saulaināku!

Jau kādu laiciņu atpakaļ gribēju tam pievērst uzmanību. Un šodien, braucot pa Graudu ielu, ieraudzīju spēkratu, kuru rotāja simboli, kas mani priecēja, tādēļ arī tēmu aizsāku. Nebūs gan taisni, sakot, ka šajās dienās Liepājā šo karodziņu maz. Pēc vakardienas hokeja spēles Liepājā kūsāt kūsāja fani, bija dzirdamas mašīnu taures, pie spēkratiem plīvoja mūsu karodziņi.
Ikreiz, kad redzu šādi izrotātu mašīnu, nākamais, ko ievēroju, kas tā par mašīnu. Ja uz mašīnas ir kāda reklāma, aiz pilsoniskā pienākuma allaž noskaidroju, kas ir kas. Tieši diametrāli pretēji rīkojos tad, ja kādu firmas transportu rotā simboli, kas man nešķiet Latvijai un Liepājai piederīgi, konkrēti- Krievijas simboli. Tieši šāda iemesla pēc nomainīju savu televīzijas operatoru, jo praktiski visas SIA "Ostkom" mašīnas ir izrotātas ar Krievijas karodziņiem. Man tas ir nepieņemami.
Uz šīs mašīnas redzamo interneta adresi apskatīju. Apskatiet arī jūs, iespējams noderēs.

Ar mazuļu hokejspēli “Liepājas Metalurga” jaunatnes sporta skola noslēdz sezonu

Vecumam nav nozīmes- visu izšķir hokejs!

Ar hokeja spēli starp pašiem mazākajiem “Liepājas Metalurga” sporta kluba hokejistiem 11. maijā noslēdzās šī kluba jaunatnes sporta centra 12. sezona. Katrā ziņā atnākušajiem bija īsts baudījums skatīties, kā mazie spēlētāji centās iedabūt ripu pretinieku vārtos. Visa spēle kā pa īstam, tikai maziņāka- laukums mazāks, nūjiņas mazākas. Mazi cimdiņi, mazas slidiņas, bet cīņas spars kā Latvijas izlasei. Nākamie čempioni, īsāk sakot!

Reportāža ir te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624041269022/

2010. gada bedrīšu lāpīšanas sezona sākusies!

Labi, ka vismaz tik.

Neskatoties uz bargo un ilgo ziemu, uz to, ka pavasaris tāds slinks, šogad ceļus lāpa tā pamaz. Protams, atceroties padomju "gostus" un deviņdesmito gadu ielas, zinot šodienas krīzi, sūdzēties nevarētu. Labots jau tiek. Bet maz. Maz un vēlreiz maz. Pasaku to ar skaudru rūgtumu sirdī, jo tieši šodien izgāju mašīnai apskati. Kopā ar ceļu nodokli samaksāju 112 Ls. Pieplusojot izdevumus, kas tiek maksāti par degvielu, šerps prieks. Bet ko saņemu pretīm? Dienvidu tiltu pār kuru nekad neesmu braucis?

Kailie brandmūri

Kaili, sarkani, drūmi.

Braucu pa Siena tirgu un ieraudzīju, cik neierasts skats uz namu mūriem, kas stāv atkailināti pēc tam, kad nojauktas mājas to otrajā pusē. Mazliet pat biedējoši.

Kurzemes spēcīgāko klubu cīņa beidzas ar garlaicīgu 0:0

Man jau tas 9. maijs tomēr daudz nozīmē. Vismaz šogad, kad šajā dienā iekrita Mātes diena. Un šodien atkal sporta svētki- Liepājā notika ilgi gaidītā Kurzemes titānu cīņa- Liepājas Metalurgs pret Ventspili. Šoreiz jāsaka tā: liepājnieki bija pelnījuši uzvaru. Jo sarkanā metalurgu mašīna burtiski taranēja ventspilnieku vārtus, kurus vairākas reizes glāba neticama veiksme. Tad mūsu futbolisti netika galā ar slidīgo zāli un sazin kā klupa, gan krita. Tad veiklāks izrādījās ventspilnieku vārtu vīrs Aleksandrs Koļinko. Tomēr tā vai citādi, diena izdevusies. Neskatoties uz maijam nedabisko drēgnumu, stadionā ļaužu maz nebija. Īpaši sildīja sirdis mūsu Liepājas Metalurga fanu balsis. Lai gan tik pat skaļi bija venstpilnieku fani. Tiesa, šie laida krievu dziesmas. Par Katjušu...

Te var aplūkot reportāžu: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624024286240/

Durvju žogs

Domāju, ka vairums, kas paklejojuši pa Karostu, zinās, kas šī par vietu. Un ne tur tā sāls. Vienkārši ikreiz, kad te braucu garām, vizuāli var aplūkot, kā bija dzīvot "vecajos" un "labajos" padomju laikos. Šai vietā burtiski kūsā padomju nabadzība. Un zīmīgi, ka reizi pa reizei tieši pie šīm mājām mēdz notikt likumsakarīgi notikumi. Vienreiz te pamanīju pieliktu Krievijas karogu, citu reizi kaut kādu PSRS regāliju. Iespējams tie, kas te mēdz mājot vai iegriezties, pilnībā apmierināti ar to, kā bija un kā savā mikopasaulītē dzīvojas.

Frīkbaikeres

Pontošanai ir savas ēnas puses.

Velosipēdi ir viena no manām lielajām mīlestībām. Tāpēc tā sāku cepties, ieraugot meičas ar vareniem frīkriteņiem. Skaidri atminos, ka pirmais ritenītis manā mūžā bija pažuvušu salātu krāsas "Miška" ar brūnām riepām. Tad tiku pie svaigu salātu krāsas saliekamā divriča "Kama", ko dažādu transformāciju veidā astoņdesmito gadu nogalē pārtaisīju par sinepju krāsas BMX. Patiesībā, kāds tur BMX. Uz saliekamā riteņa diskiem tika montētas mopēda "Delta" riepas (ak, cik grūti ar tām bija mīties!). Priekšējā dakša tika tīta kreklos un ar āmuru izdauzīta taisna, savukārt saliekamā riteņa rāmja vidus tika izzāģēts, lai Klaipēdas ielas namu pārvaldē- pie toriezējo BMX zēnu mekas santehniķiem, kur vienīgais maksāšas līdzeklis bija pudele ar kādu kārotu metinātāja dziru (citreiz noderēja vecie labie trīs rubļi), tika iemetinātas divas rores, kuras tika atrastas turpat metāllūžņu kaudzē. Tad sekoja citi eksperimenti kā priekšējā klaņa zobrata nomaiņa uz mazāku, savukārt aizmugurējās zvaigznītes apmaiņa uz krietni lielāku. Tādas toreiz bija uz "Orļonok" riteņiem. Un viss tikai tādēļ, lai ar tām sasodītajām mopēda riepām vieglāk mītos. Tad sekoja citi "uzlabojumi", piemēram, aizmugurējo rumbiņu izjaukšana un atstāšana bez bremzēm, lai pedāļi brīvi grieztos atpakaļ. Jo redz, padomju savienībā nebija saliekamā riteņa izmēru diski, kuros tiktu iespieķotas sporta riteņu rumbiņas. Tādēļ ierasto kājbremžu vietā tika izvēlētas no veca "Tūrista" noņemtas rokas bremzes. Tā kā veikalos nekā nebija, trosītes mūždien labākajā gadījumā bija par īsu. Vai bija pamatīgi bojātas un rezultātā reti kad bremzes stradāja labi. Nākamā transformācija bija mēģinājumi pārspieķot aizmugurējos diskus, lai ieliktu sporta riteņa rumbiņas. Ar kādu piekto reizi puslīdz sanāca, jo spieķu garums un rumbiņu izmēra atšķirības darīja savu. Astoņnieki, astoņnieki un vēlreiz astoņnieki. Ja nebija astoņnieki, tad olas, olas un vēlreiz olas. Kad ar to tika galā, sekoja mēģinājumi tikt pie "īstiem" BMX ragiem. Šajā ziņā visērtākie ragi bija no mopēdiem "Delta". Tos savukārt mopēdu īpašnieki ar lielu prieku mainīja pret zemākiem motociklu ragiem. Un tādējādi radās lielisks barteris. Lai ragi nelūztu nost, starp rokturiem vajadzēja iedabūt stiprinājumu. Visvienkāršākais šķita vienkārši iemetināt mazu rorīti. Atkal tika meklēta namu pārvaldes pudeles brālības palīdzība. To, cik šie samopālo BMX eksperimenti lika ciest, palikt bez zobiem, lauzt locekļus, jau būtu cits stāsts.
Tāds īsumā ir mans stāsts, ko atcerējos, ieraugot frīkbaikeres Kūrmājas prospektā. Ne pa tēmu teiksiet?

Kopā jautrāk

Kad braucu pa Liepājas ielām, allaž iedomājos: kādēļ ielu vidū tiek ierīkotas dažādas komunikāciju akas? Labi, ja tā tas būtu tikai vietās, kur ielas būvētas vai remontētas tumšajos okupācijas gados. Bet tagad, kad tiek mainītas komunikācijas, pieejami visplašākā profila instrumenti un palīgierīces, aina diez ko nav mainījusies. Pat otrādi. Daudzviet šīs komunikāciju akas saaugušās kā sēnes pēc rudens lietus. Neesmu ceļu būves speciālists, taču manuprāt būtu daudz vieglāk labot, remontēt, ja tās akas ar visiem vākiem ierīkotu, piemēram uz trotuāriem. Bet iespējams, ka es kā lameris ceļu būves lietās te lieki bojāju gaisu...

Raimonds Pauls Neatkarības dienas koncertā

un Liepāju atkal nobūra Raimonds Pauls...

Atšķirībā no citiem gadiem, kad pat saules apspīdētā laikā Liepājā tik pat kā nekas neliecināja, ka ir lieli svētki, šogad, spītējot drēgnumam, ikviens varēja būt dalībnieks jaukos pasākumos. Jau pa dienu Rožu laukumu ieskandināja bērni. Pēc tam uz skatuves bija skatāma Jāņa Lūsēna koncertprogramma "Tautas laiks". Neskatoties uz ļoti nemīlīgo dienu, cilvēku sanāca daudz. Bet galvenais- itin visi labā omā.
Savukārt vakarā Liepājas teātrī pulcējās ļaudis, lai svinētu svētkus, klausoties mūsu mīļo maestro Raimondu Paulu, kura skaņdarbi tika uzticēti Latvijā ļoti labi pazīstamiem mūziķiem- Aivaram Hermanim, Vjačeslavam Mitrohinam, dziedātājiem Andrim Ērglim un Ievai Dreimanei, savukārt akordeona solo tika uzticēts Lindai Rozentālei. Un protams, skaņas piepildījumu nodrošināja neatņemama Liepājas kultūras daļa- Liepājas Simfoniskais orķestris, kuru diriģēja maestro Jēkabs Ozoliņš. Kā jau bija gaidāms, koncerts izgāja ārpus visiem formāliem atturības ierobežojumiem, jo lieliskais Raimonds Pauls ar mūziķiem spēja radīt tik neticamu gaisotni, ka publika vēl ilgi nebija gatava atlaist ne maestro, ne pārējos skatuves māksliniekus. Koncerts beidzās vien tad, kad maestro sev raksturīgajā manierē ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi iesāka vien viņam zināmu meldiņu, kas ātri transformējās vecajā labajā- Mājās jāiet!

Reportāža no koncerta aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623993011018/

Neliela maija pastaiga pa 14. novembra bulvāra fortiem

Pērn biju nolēmis apstaigāt visus Liepājas fortus un tos safotografēt. Lēni, gan tomēr vairāk vai mazāk es to daru. Agrāk apstaigāju Dienvidu fortus, tad Austrumu fortus. Nedēļu iepriekš apstaigāju fortus gar Karostas jūras krastu.
Dienvidu fortu galeriju var aplūkot te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:30903/
Austrumu fortu galerija ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:30874/
Karostas piekraste ir te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623831005009/
Uz mūra pamanīju metāla kronšteinu, kurš reiz turēja vadus. Sen aizmirsta konstrukcija. 

Vienas ielas divi vārdi

Sen jau gribēju to nofotografēt, kā Liepājā, Dzintaru ielā tiek patvaļīgi mainīts ielas nosaukums. Bet ne jau te vien. Līdzīgu ainu esmu redzējis Dīķa ielā. Šad tad tādus pekstiņus nākas redzēt, taču pārsteidz ļautiņi, kas nemaz nevadās no loģiskiem apsvērumiem. Nu kā gan Liepājā var būt Dzintara iela? Tad jau sanāk, ka tas par godu kādam Dzintaram. Piemēram, Liepājas Dzintaram vai bēdīgi slavenajam komunistu slepkavam- Jānim Dzintaram. Bet par laimi pilsētai, iela nosaukta Baltijas jūras dārgakmeņu- dzintaru godam.

Stacijas laukumā turpinās remontdarbi

Arī še tiek gaidītas darbu beigas, lai beidzot viena no pilsētas vizītkartēm- Stacijas laukums stātos visu priekšā jauns un varens. Tiesa gan, tie darbi sākuši kaut kā bremzēt. Pērnā gada decembrī te izskatījās līdzīgi.

Mašīna sabuktēta

Šodien, braucot pa Klaipēdas ielu, ieraudzīju nelāgu ainu bēdīgi slavenajā Vaiņodes un Klaipēdas ielas krustojumā. Krustojums jau nav nekas pārāks. Kā jau visi, kur krustojas divas dzīvas ielas un tramvajs piedevām. Taču no pieredzes zinu, ka tad, kad pieturā apstājas tramvajs, redzamība diezgan nepilnīga. Varbūt pie vainas ir pašu bojāto spēkratu vadītāji, tomēr šajā krustojumā šādi tādi uzlabojumi derētu, piemēram Stop zīme.