Milzu kolonija

Vesela putnu armija!

Esot Grobiņas novada klajumos, nācās ieraudzīt milzīgus putnu barus, kas atgriezušies mājās no ārzemēm, veldzējās pavasara saulītē. Pīles, gulbji un pat viena otra dzērve. Nu dien- īsti brīnumi!

Sezona sākta uz cerīgas nots

Šoreiz liepājnieki spēja atspēlēties no 0:1, pirmo reizi pēc krietna laiciņa, iekļūstot Latvijas kausa finālā.

30. marta vakarā Latvijas kausa izcīņas finālā iekļuva "Liepājas Metalurga" futbolisti, kas ar 2:1 sava stadiona rezerves laukumā pieveica "Jūrmalu-VV".
Neliela reportāža te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626264089625/

Stacijas laukums vēl top, top, top...

Nolēmu apstaigāt vienu no Liepājas celtniecības ilgobjektiem- Stacijas laukumu. Uzreiz jāsaka, ka nekādi trieciendarbi tur protams nenotiek. Tāda knābāšanās un tamborēšana. Bet neskatoties uz tām likstām, laukums solās gan būt jauks. Moderns, daudz metāla, smalks bruģis, ārkārtīgi stilīgi gaismas ķermeņi. Domāju, būs labi. Bet galvenais, lai beidzot pabeigtu!

Afoņa savā pēdējā braucienā

Šodien jau no 8.30 Promenādē bija sākusies rosība, lai Liepājas Jūras koledžas mācību kuģi “Afanasijs Ņikitins” nogādātu uz savu pēdējo galapunktu- kuģu remontu rūpnīcu “Tosmare”. Tas bija reizē skumjš un reizē priecīgs notikums. Skumjš tādēļ, ka šis bija pēdējais šādas klases kuģis Latvijā. Šis kuģis bija kļuvis par savdabīgu Liepājas simbolu. Taču reizē arī priecīgs notikums, jo teju pusgadsmitu vecais zvejas kuģis bija ārkārtīgi bēdīgā stāvoklī. Lai to uzprišinātu, bez miljoniem vērtiem tēriņiem iztikt nevarēja. Bet jūras koledžai no Jūras spēkiem mantojumā nācis daudz labāks mācību kuģis- “Namejs”. Uz tā esot gan klase mācībām, gan tapšot neliels muzejs. Arī vizuāli kara kuģis M-03 atstāj vairāk nekā patīkamu iespaidu.
Tādā lūk noskaņojumā liepājnieki pavadīja lielo kuģi, neizpaliekot fotoaparātu klikšķiem, intervētāju čalām un vienkāršu malā skatītāju sarunām.
Te neliela reportāža: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626260748457/

Tiltiņš romantikai

Ja gatavojaties kāzām, tad atceraties par tiltiem. Lai nevajadzētu tikai bradāt pa Tramvaju tiltu, kurā romantikas pamaz, neaizmirstiet, ka Karostā ir veseli divi un abi ir kā radīti dzīves jaukākajiem brīžiem. Gan izgriežamais Kalpaka tilts, gan šis, kuram pāri iet ir īsta burvība.

Bijušā bērnu poliklīnika

Mašīnas bez maz kā mājas fasāde.

Agrāk še bija Liepājas bērnu poliklīnika, kurā viesis biju gan es, gan vairums visu liepājnieku, jo kādreiz bērni bijām visi. Tagad te ir Jaunliepājas primārās veselības aprūpes centrs. Patiesību sakot, uzmanību pievērsu šai vietai tādēļ, ka noparkoto mašīnu dēļ nams pat biju grūti redzams. Mašīnas abās ielas pusēs, mašīnas pie pašas ieejas, mašīnas sānieliņās. Arī paša Aldaru iela ir zem katras kritikas. Drīzāk atgādina kādu Černobiļas pamesto ieliņu. Vienas vienīgas bedres, ielāpi un peļķes. Sajūtas ne tās labākās. Arī normālus parkošanos noteikumus ar līnijām un zīmēm te jau sen derēja ieviest.

Tramvaju pietura Kr.Valdemāra ielā

Liepājas tramvajs skaitoties viena no Liepājas vizītkartēm...

Allaž pats sev esmu prasījis: vai šī aina un šāda tramvaju pietura nav kauna traips Liepājai? Zinot, ka šajā pieturā ikdienas tramvaju gaida daudz bērnu, jo atrodas vairāku skolu tuvumā, neviļus gribas teikt, ka arī tā ir attieksme pret cilvēkiem. Iedomājieties, cik te jauki ziemas spelgonī, rudens drēgnajās lietavās, tumšās vakara stundās, kad jāpaļaujas vien uz garāmbraucošos mašīnu vai tuvāko laternu gaismu? Un ziniet, kas ir smieklīgākais, ka šajā pieturā tramvaju esmu gaidījis arī es. Tikai tāds sīkums, ka gadus 20 atpakaļ. Mainījies te nav nekas. Tie paši soliņi, tas pats aplupušais sarkanķieģeļu žoģelis, tie paši dubļi...

Vieta, kur tapa Liepājas cukurs

Aizgājušās pagātnes liecība.

Pat nostājoties aiz vārtiem, kuri slēdz ceļu uz bijušās Liepājas cukurfabrikas rūpnīcas teritoriju, nojaušams, cik uzņēmums bijis milzīgs. Un patiesi- vagonus ar cukurbietēm stumdīja draudošas lokomotīves, ekskavators ar milzu strēli, kas pārvietojās pa sliedēm, tās krāva, bet turpat milzu novietnēs ar milzu šļūtenēm tās mazgāja. Tad milzu cehos tās bēra uz milzīgām slīdošām lentām. Bet patiesībā, tas viss milzīgais bija arhaiskas vēstures paliekas. Milzu ekskavatorā vajadzēja vagoniem degvielas, milzu cehus un mašīnas darbināja milzu motori, tērējot dārgo enerģiju, bet milzu telpas nekad nebija iespējams pienācīgi apsildīt, jo tas maksātu ļoti daudz. Milzu platības bija jāapsargā krietnam skaitam vīru, milzu iekārtām vajadzēja milzīgas rezerves daļas, kuras diez vai kāds vēl ražoja, tādēļ tās nācās sūtīt īpaši, kas maksāja milzu naudu, bet milzu iekārtu uzturēšanai vajadzēja krietnu skaitu cilvēku. Bet produkta pārpalikumus gadu desmitiem veda pāri ielai, veidojot milzu izgāztuvi pilsētas teritorijā, kas radīja arī diezgan neciešamu smaku.
Un tad nu nonākam pie secinājumiem, vai bija vērts liet nīlzirga asaras, ka valsts pārtrauca dotēt šo milzu pagātnes palieku, lai veikalos pērkot 1kg cukurpaciņu mums nebūtu jāmaksā 3Ls, bet ierastos 0,60Ls? Un redzi, cik savādi, kad Liepājas cukurs pazuda, bez cukura nepalikām. Dāņu cukuru pērkam par 0,67 Ls, bet pērnvasar poļu par 0,52Ls. Un nav arī noticis sliktākais no kā bijāmies- par cukuru neviens neprasa tos pašus 3Ls. Kādēļ? Tādēļ, ka dāņi cukuru ražo modernās izsiltinātās ražotnēs, nevis uz 100 gadu vecām ierīcēm, izkūpinot gaisā miljonus par degvielu, elektroenerģiju un apkuri. Kad sapratīsim, ka arī mums tā jādzīvo un jāstrādā, būs mums gan Liepājas cukurs, gan RAF, gan VEF. Jo cukuru varam ražot tam piemērotākā vietā, nevis blakus naftas un ķīmijas pārkraušanas plačiem, blakus ostai, blakus kuģu remonta dokiem. Latvijas vajadzībām cukuru varam saražot rūpnīcā, kas nepārsniegs dažu basketbola laukuma platību, kamēr agrāk cukuru ražoja teju metalurģiskās rūpnīcas izmēra cehos.

Virzieni un norādes

Ikvienā vietā derētu vairāk informējošo norāžu arī autobraucējiem.

Vakar, braucot pa šo vietu, kurā satek vesels lērums ielu- Ludviķa, Kungu, Lielā, Katoļu, Tirgoņu un Avotu- ieraudzīju kādu spēkratu ar leišu numurzīmēm, kas te stumdijās un domāja, kur braukt, acīmredzot meklējot vajadzīgo ceļa virzienu. Pēdējo gadu laikā līdzīgas ainas esmu manījis vairākkārt un ne tikai te vien. Proti, kādēļ tam pievērsu uzmanību. Piemēram, esot Liepājas pašā centrā, nav atrodamas ne vismazākās norādes par virzienu, kādā dodamies. Ja Anglijā itin bieži virzienus apzīmē lakoniski ar south vai north, tad Polijā ielu malās teju pirms katra krustojuma zem ceļu zīmes pieliktas mazākas norādes ar pilsētu nosaukumiem, kādu virzienā iela ved. Allaž esmu domāji un pat ieminējies, kādēļ mēs Liepājā to tā nedaram, jo mums tās tūristu un caurbraucēju ērtības tomēr ir svarīgas. Iedomājieties, cik tad tur vajadzētu, lai pieliktu šajā ielā norādes uz kādas pilsētas virzienu braucam- uz Dienvidiem Palanga vai Klaipēda. Pretējā virzienā rakstam Rīgu un Ventspili. Bet uz jūras pusi zīme, kas informē, ka dodamies pludmales un Baltijas jūras virzienā. Vietējiem jau tas ir mazsvarīgi, bet tūristiem gan noderīgi. Manuprāt neko dārgi nebūs, bet informējoši ļoti.

Aizvestos atceroties

1949. gada 25. martā padomju okupācijas iestādes Latvijā sāka otro lielo deportāciju vilni. No 42 149 cilvēkiem, kurus lopu vagonos izveda uz Sibīriju, gandrīz 3000 bija Liepājas tās apkārtnes iedzīvotāji.
Katru gadu Liepājas un tuvāko novadu ļaudis pulcējas Grobiņas novada Tores stacijā, no kuras šejienes puses ļaudis veda iznīcībai prom no dzimtenes.
Tore nav vienīgā vieta, kurā gulst ziedi aizvestajiem, jo tradicionāli 1949. gada 25. marta piemiņas sarīkojumi notiek arī citviet Liepājas apkārtnes novados– Aizputē, Vaiņodē, Pāvilostā, Rucavā, Nīcā, Priekulē, Cīravā un daudzviet citur, no kurienes tika deportēti vietējie civiliedzīvotāji.
Vēl mazliet bilžu te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626347385436/

Liepājas alus fabrika

Alus nav, bet mūri stāv.

Reiz aiz šiem mūriem tapa vecais labais Liepājas alutiņš, kuru rotāja banānveidīga etiķete uz paša pudeles kakliņa. Diemžēl alus te sen vairs netop, taču savās atmiņās par šo rūpnīcu atmiņās palikusi diena, kad uz manām kāzām tika atvesta apsarmojuša alumīnija muciņa, kurā bija ledus auksts vecais labais Liepājas aliņš. Tas bija 1997. gads...

Brīvības ielā darbi nerimst ne brīdi

Grūti atpazīstamais Satiksmes un Brīvības ielas krustojums.

Brīvības ielas remontarbi jau tuvojas Zemnieku ielai. Tātad- vecā iela jau uzurķēta praktiski visā garumā. Līdz ar siltā laikam iestāšanos darbi visticamāk uzņems vēl lielākus apgriezienus un tad nu būs ko reportēt biežāk.

Liepājas slimnīca pārbūvējas

Celtniecības tehnikas troksnis beidzot atgriezies Liepājā.

Triecientempos top ilgi gaidītā piebūve Liepājas slimnīcai, kurā atradīsies ūbermoderna uzņemšanas nodaļa, operāciju bloks un arī ilgi gaitījais medikoptera nosēšanās laukums. Nu slimnīcas apmeklētājiem, gaidot mediķu palīdzību vairs nebūs jāsēž milzu slimnīcas mazā šaurā pieņemšas koridorītī. Reizi pa reizei, esot tuvumā, iespēju robežās būvniecībai ar prieku sekošu līdzi. Tās faken krīzes dēļ jau bija aizmirsies, kāds izskatās būvlaukums...

Domes nams no otras puses

Arī nefasādes puse var būt skaista.

Esot pie Pētertirgus, skatam paveras jauka aina uz pāri ielai esošām celtnēm. Allaž esmu priecājies par domes nama sētas pusi, kas atšķirībā no daudzu citu iestāžu sētām, ir glīta un kārtīga. Bet nu tas tā, vienkārši novērojums iz malas.

Vēl viens neizmantoto iespēju stūrītis

Vēsturiska vietiņa, kuru tūristiem labāk neapmeklēt.

Krišjāņa Valdemāra ielas posms starp Peldu un Ludviķa ielu. Vērts to aplūkot, jo rozā nams ir viens no slavenā Berči lolojumiem. Vietā bilst, ka ielas posms ir spilgts piemērs tam, cik maz vajag, lai iela būtu neērta visās nozīmēs. Trotuāri neērti, nobrauktuves no trotuāriem biedējošas. Ar bērnu vai invalīdu ratiņiem te labāk nerādīties. Arī braukšana ar mašīnu nav tā ērtākā, jo itin bieži, īpaši ziemās, daudzi te noparkojas tā, ka jābrauc ar vienu riteņu pusi pa trotuāru. Un viss tikai tādēļ, ka kopš neatminamiem laikiem iela nav mainījusies. Drīzāk pat tikai viss gājis uz leju.

Neviena zeme?

Nu ķipa kā no tās filmas- ничья земля?

Starp Mormoņu templi un kādu privātnamiņu Kr.Valdemāra ielā ievēroju kādu zemes pleķīti, kas burtiski ieslēgts starp diviem īpašumiem ar žogiem. Nekā vairāk kā mašīna tur iebraukt nevarētu. Bet arī tas ir tīri teorētiski, jo žogs to ieskauj no visām pusēm. Ja tā atklāti, man nepieleca: What the hell?

Viesmīlīgās durvis

Stikla durvju labākais paraugs.

Allaž esmu priecājies par durvīm, kādas pēc mājas rekonstrukcijas tika ieliktas šajā namā. Kad iestāde strādā, smagās koka ārdurvis tiek atvērtas un durvju funkciju tad bilda stikla durvis, kamēr smagās koka durvis pilda vien dekoratīvās funkcijas. Gan telpās gaiši, gan ienācējiem patīkami, ka viņi tiek gaidīti. Principā labs paraugs, iekārtojot komercplatības vecās mājās.

Hesburger un Neste

Vakaros īpaši jauki- kluss, bez rindas paēst var...

Atzīšos, ka esmu iecienījis "Hesburgera" ēstuvi "Nestes" benzīntankā Kārļa Zāles laukumā. Apkalpo tur jauki, ātri. Tortillas lieliskas, kafija par bonuskarti dāvanā arī. Un galvenais- pats centrs.

Pirmā pavasara diena

Kanālmala K.Zāles laukuma pusē nemaz neatstāj jauku iespaidu.

Pavasaris atnācis arī līdz Liepājai. Sāk noplakt netīrā sniega kaudzes, saules apspīdētās vietās jau zālāji bez apnikušās sniega segas, bet saule lieliski izgaismo pilsētas daudzās šķautnes, ko ikdienā nemaz neievērojam. Detaļas, ko tumšajos gada mēnešos neredzam, top labi redzams saules gaismā. Lūk, Tramvaju tilts- aplupis, vadiem un rorēm nokārts. Kanālmala uz kuru ved sadrupuši pakāpieni. Sīkumi, bet tik svarīgi kopainai.

Čempiona tituls atgriežas Liepājā

Liepāja 2011. gada sezonas čempions!

Vakar Latvijas atklātā hokeja čempionāta ietveros Liepājā notika trešā finālsērijas spēle, kurā “Liepājas Metalurgs 2″ uzņēma regulārā čempionāta līderus “Ozolnieki/Monarch”. Lai arī š rezultatīvā spēlē liepājnieki pārliecinoši uzvarēja ar 12:4, tomēr rezultāts nebūt neatspoguļoja spēles gaitu. Monarhi liepājnieku vārtus spēja apdraudēt diezgan regulāri, tomēr Dmitrijs Žabotinskis pārspējams bija vien četras reizes.
Savukārt ar spraigu pēdējo spēli, šodien liepājnieki izcīnīja čempionu titulu, uzvarot Monarch no Ozolniekiem. Pretēji gaidītajam, ka pēdējā spēle var izvērsties par formalitāti, jo Liepāja ar trīs uzvarām jau esot guvusi biedējošu pārsvaru, monarhi skaidri vizualizēja, ka ir komanda, kas nav atbraukusi liepājniekiem sarīkot vieglu pastaigu. Vēl līdz spēles pēdējai minūtei liepājnieki nevarēja būt pārliecināti, ka zelta medaļas jau ir kaklā.
Te vakardienas spēle: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626300794862/
Bet te šodienas spēle ar apbalvošanu: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626307220094/

Kurzemes Romas katoļu baznīcas kūrija

Lai arī šīs krustojums ir labi pazīstams ikvienam liepājniekam, nezin kādēļ šī vieta nav spējusi apaugt ar tādām kā pozitīvām īpašībām kā ainaviska vieta, vietiņa, kur piesēst, vietiņa, kur vērts noiet garām. Jo redz, ne te kāds veikaliņš, kas sildītu sirdi, ne kāds patīkams skvēriņš, neskatoties, ka vieta tam būtu. Nav te arī tāda patīkama trotuāra plānojuma, kas ļautu raiti paiet, braukt ar divriteni, stumt bērnu ratiņus. Par to, cik te neērti ļaudīm ar īpašām vajadzībām, kas pārvietojas uz invalīdu ratiņiem, vispār šausmas. Nekādu nobrauktuvju, nekādu iespēju cienījami bez citu palīdzības šķērsot ielas. Un tieši šādi sīkumi bojā visu kopainu par Liepāju.

Pagātnes piemiņai

Kas šai vietā drīz būs, pagaidām noslēpums.

Lai arī šis skats ir pilnīgi garām, tomēr nolēmu to piefiksēt. Proti, pašvaldība lēmusi, ka priekšplānā redzamās mājas tiks nojauktas, lai atbrīvotu vietu ielas paplašināšanai. Vietā bilst, ka lēmums ir saprātīgs, tikai mazliet novēlots. Pirmkārt šie jaukie koka dzīvojamie nami pēdējā desmitgadē ir pamatīgi sabojāti, tādējādi lielas cerības uz to glābšanu nav. Otrkārt šīs mājas ielu bezjēdzīgi sašaurina, liedzot pa to organizēt normālu satiksmi starp Peldu un Rožu ielu. Un vajadzīgs tas ir kā ēst, zinot, ka nākamā vieta, kur nogriezties pa labi no Peldu ielas, ir Kuršu iela, kas allaž mašīnu un cilvēku pārpilna, jo tur taču Pētertirgus.

Un tā pati vieta- Kr.Valdemāra 32b no otras puses.

Veikaliņš palicis bez sava simbola- palmas

Palmas nav, toties tradicionāli veikala priekšu grezno netīra sniega čupa.

Patiesību sakot, ieraudzīju to jau pērngad (un varbūt pat agrāk), bet kaut kā rokas nepielikās to uzrakstīt. Vai atceraties, ka pie Top! veikaliņa Klaipēdas ielā bija uzslieta liela metāla palma? Nu palma noņemta. Iespējams, tā norūsējusi, iespējams, kā jau ievēroju agrāk, tā bija uztaisīta tā, ka pa to itin viegli mikrorajona pērtiķēni varēja uzrāpties uz veikala jumta, nodarot tam kādus bojājumus. Bet citādi žēl, jo palma bija oriģināls risinājums. Jo īpaši, ka šim rajonam nekādu citu jaukumu nebija.

Vārna

Viens no Liepājas gudrajiem putniem.

Vakar pa Arnolda ielu cierāja bariņš vārnu un dažas kaijas. Jau agrāk biju ievērojis, ka šie lielknābji savstarpēji diez ko labi nesatiek. Vai lielās jūras kaijas vai vārnas ir pie vainas ar saviem raksturiem, īsti gan nezinu. Taču vienā ziņā vārnas mani allaž priecē- drausmīgi gudri putni. Pat tad, ja mēģini vārnai tuvoties, tā reti kad paniski lidos prom. Visu pirms tā it kā lēkādama pamuks uz sāniem. Tad turpinās pētīt, grozot savu milzīgo piļķi. Ja nekādu draudu nesekos, var pat būt, ka viņai uz uzmanību nulle emociju. Turpinās knābāt atrasto un alles.

Labs prāts cilvēkiem

Vai esat ievērojuši, ka pēc ziemas cilvēki pat pārvietojas citādāk. Soļi ir plati, gaita mērķtiecīgāka. Un pat vairuma sejas ir smaidošas un gaidpilnas. Bet vēl tikai kādu laiku atpakaļ pa šo pašu gājēju pāreju visi burtiski šļūkāja...

Mēslu ainava

Lai arī fonā pilsētas lepnums- "Liepājas Metalurga" rūpnīca, priekšplānā nav kādi ražošanas procesā pārpalikuši atkritumi vai kādas izgāztuves aina, bet tas ir no lielveikala "Depo" stāvvietas skatāmais. Un tie baisie atkritumu kalni ir reizē ar netīro sniegu savestie mēsli, kurus par nožēlu vākt sāks vien tad, kad liepājnieki būs pieelpojuši pilnas plaušas ar ziemas smilšu putekļiem un citām drazām, kurus sazin kādēļ tradicionāli sāk vākt pavasara pilnbriedā...

Atceroties leģionārus

16. martā ziedi gulst arī Liepājas Centrālkapos.

Šodien 16. marts. Šodiena, ir tā diena, kad Latvijā pieņemts atcerēties tos 150 000 vīrus no Latvijas, kas cīnījās pret cilvēces vēsturē nežēlīgāko režīmu, kas bija nesaudzīgi izrīkojies ar veselu tautu likteņiem, kā tam bija labpaticies, lai apmierinātu savas necilvēciskās vajadzības.
Latvijas leģionāri nebija kādas valsts algotņi kā to mēdz uzsvērt mazizglītoti ļautiņi un vājas raudzes žurnālisti dažos paskvilu medijos. Leģionāri pirmkārt bija karavīri, kurus lielākoties mobilizēja piespiedu kārtā. Tikai daļa no visiem leģiona cīnītājiem bija brīvprātīgie, kas devās kara ceļos, izvēloties tam laikam mazāko no ļaunumiem, kādu varēja izvēlēties. Šodien, baudot visus miera laika labumus, mums ir viegli spriest par to, kā vajadzēja rīkotiem tā laika jaunekļiem, kas burtiski tika izrauti no savas dzīves plaukuma, lai pamestu ģimenes un mājas. Daudziem pat nebija tā paša, jo Baigajā gadā, kad Latvijā iebruka sarkanās armijas karapulki, tūkstošiem ģimeņu tika izpostītas un izsūtītas uz Sibīrijas koncentrācijas nometnēm mokpilnai nāvei. Daudzu atmiņās šausmas, ko Latvijai atnesa kaimiņzeme, nebija vārdos aprakstāmas. Nolemtība, nežēlīgas eksekūcijas, īpašumu atņemšana un politiskais neprāts, kura fināls butu visas Latvijas tautas padzīšana no zemes, kurā tauta mājojusi kopš neatminamiem laikiem. Neko vairāk kā pazemojumus un spaidus vairs neviens negaidīja, kaut padomju vara līdz Otrā pasaules kara sākumam Latvija paspēja valdīt vien vienu vienīgu gadu.
Iedomājieties, cik baiss ir bijis ikdienas terors un netaisnības pret vienkāršiem ļaudīm, ka tiem pietika tikai vienu pašu kalendāro gadu, lai aizmirstu visas agrāko gadsimtu parestības no vācu baroniem, vācu okupācijas izdarības Pirmā pasaules kara laikā, visus sāpīgos 1916. gada zaudējumus Ziemassvētku kaujās, lai sagaidītu Vācijas armiju kā atbrīvotājus 1941. gada jūnijā… Iedomājieties, ko juta to 35 000 Latvijas iedzīvotāju tuvinieku, kas Baigajā 1940.-1941. gadā zaudēja savus mīļākos- mātes, tēvus, dēlus, meitas, brāļus, māsas, citus radus un draugus… Iedomājieties, ko juta tēvs, kas atgriezies no rīta mājās ieraudzīja pamestu dzīvokli, no kura mazie bērni kopā ar sievu tika izrauti no nakts miera un aizdzīti uz lopu vagoniem, lai savas dzīves atlikušās dienas pavadītu Sibīrijas sniegotajos klajumos bez normālas iztikas, drēbēm un pajumtes. Ko juta dēls, kam nācās noskatīties uz mīļotās māmiņas aizvešanu izsūtījumā, kura pēdējo reizi cauri restotam lopu vagona logam dēlam sūtīja pēdējās klusās ardievas… Tās bija tikai dažas no tām netaisnības un pārestības jūtām, kas piepildīja Latvijas vīru un jaunekļu sirdis, kad viņi devās kā leģionāri pildīt to, kas tajā laikā bija vienīgais iespējams. Otra ceļa nebija nevienam.
Diemžēl tikai daļa mūsu Latvijas karavīru atgriezās mājās. Arī pēc Otrā pasaules kara, atšķirībā no pārējās Eiropas, miers Latviju nesasniedza. Desmitiem tūkstošu leģionāru un vienkāršo ļaužu devās mežos, lai turpinātu cīņu kā nacionālie partizāni. Un tikai 1956. gadā pēdējais Latvijas mežabrālis pameta mežu, kamēr Sibīrijas izsūtījumā joprojām atradās milzum daudz ļaužu, kas dažādu iemeslu dēļ līdz mājām vēl netika. Tāds bija Otrais pasaules karš, kas pēc būtības Latvijā beidzās tikai 1991. gada augustā, kad Latvija atguva savu neatkarību un nevienam vairs nebija jābīstas, ka reiz atkal agrā rīta stundā kāds klauvēs pie durvīm un vedīs prom no mājām. Tieši tādēļ es allaž aiznesu uz kapiem ziedus, pie mana nama skrej Latvijas karogs, bet domās esmu pie karavīru debesu pulkiem, kas atdeva savas dzīvības par to, lai šodien mēs sagaidītu pavasari savās mājās, savā zemē…

Robežsargu mantība

Esmu ievērojis, ka pēdējos gados vismaz viens Robežsardzes kuģis bāzējas Tirdzniecības kanālmalā. Ja tā atklāti, tikai vienu reizi esmu to ievērojis dienesta pienākumos ārpus ostas- Baltic Beach Party 2010 laikā, kad robežsargu zaļi pelēkais kuģis dreifēja pretī festivāla norises vietai. Iespējams, ka darbu viņiem netrūkst, bet ja tā atklāti pavisam, es joprojām nesaprotu, kādēļ pastāv Robežsardzes kuģu flote, ja par drošību uz ūdeņiem rūpējas Jūras spēki- konkrēti Krasta apsardze, kuras vajadzībām triecientempos būvē jaunus kuģus gan brālīgajā vācu zemē, gan tepat Rīgā. Locies kā gribi, bet dublēšana jau sanāk. Bet ne par to protams runa šoreiz...

Noslēdzies 19. pianisma zvaigžņu festivāls

Ar Vestarda Šimkusa solo uzstāšanos noslēdzies jau 19. pianisma zvaigžņu festivāls.

13. martā ar koncertu Triju gadsimtu vēsmas tika noslēgts XIX Starptautiskais Pianisma zvaigžņu festivāls. Noslēguma koncerts bija pavisam īpašs; tajā piedalījās 3 Latvijas ievērojamākie pianisti – Elīna Bērtiņa, Liene Circene un pirmo reizi festivāla vēsturē arī Vestards Šimkus, kurš izpildīja pasaules pirmatskaņojumu komponista Andra Dzenīša klavierkoncertam Duālisms. Liepājas koncerts Nr.1.
Pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults festivāla noslēguma koncertā stājās orķestra mākslinieciskais vadītājs, Latvijas Lielās mūzikas balvas 2010 laureāts Atvars Lakstīgala.
Vēl nedaudz atmiņu fotogrāfijās te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626137221981/

Cūkas, kas piemēslo Liepāju

Līdz ar sniega nokušanu visu skatam paveras smēķējošo cūku devums- čubīšu jūra.

Šī svētdiena burtiski lika līksmot. Laukā tik, silti, tik pavasarīgi. Sniegs kūst, ledus pazūd. Kokos čivina putneļi, pagalmos bērnu čalas un klaigas. Aizeju ciemā pie māmiņas, kas mājo Klaipēdas ielā. No loga pamanījām vāverēnu, kas ar milzu asti aizjoņoja pa kokiem. Bērni sajūsmā un viss tik jauki. Un tad, izejot uz balkona atklājas, kādas cūkas ir cilvēki. Zem balkoniem burtiski nosēts ar izsmēķiem. Simtiem, tūkstošiem čubīšu, ko kāda vai kādas cūkas sametušas, paļaujoties, ka kāds sētnieks nu nāks un visu uzlasīs kā kanalizācijas rūķītis. Man kā nesmēķētājam smēķētāju (ne) kultūra ir pretīga pēc būtības, bet nu zem Klaipēdas ielas 110 nama logiem ieraudzītais mani burtiski šokēja. Un redzētais mani sadusmoja tik ļoti, ka nolēmu noskaidrot to lopu, kas šādi piegānījis manas bērnības atmiņu vietu. Vietu, kuru esam kopuši, tīrījuši un mīlējuši. Esam te talkojuši, esam te vākuši, lai pašiem būtu prieks. Bet nu ieraudzītais pārspēj visu.
Vienu vārdu sakot- cūkas, vai nu savāciet, vai es pacentīšos, lai par lopu, kas piegānījis mūsu pilsētu uzzinātu visi!

Dāņu džeza zvaigznes uz Liepājas skatuves

Nikolaj Bentzon izrādījās tik atraktīvs dānis, ka pat viskonservatīvā publika nespēja taupīt plaukstas aplausiem.

12.martā Liepājas teātrī, pateicoties Dānijas Kultūras institūta un Dānijas vēstniecības Latvijā atbalstam, XIX Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla klausītājiem bija iespēja klausīties dāņu džeza zvaigznes- Nikolaj Bentzon trio.
Dažas bildes te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626129840355/

Pianisma zvaigžņu festivāla trešā diena

Trešajā dienā pie diriģenta pults atkal Tadeusz Wojciechowski.

11. martā Liepājas teātrī XIX Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivālā notika koncerts, kas bija veltīts ģeniālā ungāru komponista Ferenca Lista divsimtgadei, sniedza izcili mūziķi no Polijas– viena no ievērojamākajām poļu pianistēm Beata Bilinska, jaunā poļu pianisma cerība Aleksandra Swigut un pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults stājās Latvijā jau ļoti iecienītais un arī starptautiski pazīstamais poļu diriģents Tadeusz Wojciechowski.
Mazliet vairāk te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626248423528/

Kā Pasaules naba

Tāds izskatās agrs pavasaris mierīgā zemē.

Pasaulē diezgan nemierīgi- vieni karo, otriem drausmīgas kataklizmas. Bet pie mums kā Visvarenā azotē- strauji kūst sniegs, iet ledus, kārklu zari krāsojas sarkani, no zemes laužas sniegpulkstenīši, pludmales krūmos jau pūpoliņi. Viss klusu, viss mierīgi. Vien rodas sajūta, ka mums tas nezin kādēļ nav pa prātam. Šķiet, ka savu īpašu zemes novietojumu, drošumu un ērtības nenovērtējam.
Neskatoties uz to, ka Japānā prātam neaptveramas zemestrīces, bet pie mums vien sniegs un kāds vējelis, ceļi kā pēc zemestrīcēm ir tieši pie mums, nevis viņiem. Neskatoties, ka mūsu ir tikai divi miljoni, bet japāņu 130 miljoni, mūsu jaukākie zemes pleķīši itin bieži tik pieķēzīti, it kā te dzīvotu lielās Ķīnas populācija. Un sakiet vēl, ka mēs novērtējam savas vietas, dabas un laika apstākļu dotumus. Iedomājieties, cik tagad pasaulē ļaužu miljoni, kas ar lielāko prieku cunami, zemestrīču un karu plosītas vietas, pat piemaksājot, samainītu uz mūsējo vietiņu uz lielās Pasaules kartes?

Zvejas laiku gaidot

Pagaidām mazie zvejas kuģīši vēl stāv piestātnēs, bet nu jau visai drīz sāksies jūras vagošana. Un svaigo zivju tirdziņā atsāksies lielā andele un nebēdu!

Otrā festivāla diena

Kamermūzika Liepājas teātrī.

10.martā Liepājas teātrī XIX Starptautisko Pianisma zvaigžņu festivālu turpināja kamermūzikas vakars. Festivāla klausītājus priecēja Latvijā ļoti iecienīts un atzīts kameransamblis RIX klavieru kvartets, kura dalībnieki ir starptautiskā mērogā praktizējoši mūziķi.
Šis tas no koncerta vairāk te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626117065711/

XIX Pianisma zvaigžņu festivāls sācies

Poļu diriģents Tadeusz Wojciechowski pēc Pier Francesco Forlenza atskaņotā skaņdarba neslēpa emocijas.

Ar pārpildītu zāli, aplausu sērijām un patiesi satriecošiem piansima virtuoziem sācies tradicionālais Pianisma zvaigžņu festivāls. Tradicionālais gan pieminams visai formāli, jo šogad festivāls diezgan atsvaidzināts. Ar jaunām idejām, ar koncerta ģeogrāfiju utt.
Te neliela reportāža: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626235362668/

Diezgan prognozējams rezultāts

Lidojošais Lauris Bajaruns bija īsts bieds latgaliešiem.

Diemžēl nekādu pārsteigumu spēcinātā "Liepājas Metalurgs 2" un "Latgales" duelī redzēt nenācās. Ja neskaita latgaliešu godavārtus, tad spēle lielā mērā pagāja metalurgu kontrolēta, radot daugavpiliešu vārtu vīram pamatīgu darba slodzi, kas robežojās ar īstiem akrobātikas brīnumiem, atvairot liepājnieku veikto vārtu apšaudi. Šķiet ar Kerča meistarību Daugavpilij būs krietni par mazu, lai apspēlētu Liepājas metāla lējējus.
Te visa reportāža: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157626235326674/

Nepelnīts skatītāju neatbalsts

Liepājnieki ir beiguši vairāk nekā lielisku sezonu.

Vakar ar zaudējumu vienai no Baltkrievijas ekstralīgas stiprākajām komandām, mūsu “Liepājas Metalurgs” ir beidzis vienu no savām veiksmīgākajām sezonām. Lai arī spēles gaita nepavisam neradīja baltkrieviem pārliecību, ka uz mājām viņi dosies ar uzvaru, rezultāts bija, kāds bija- 2:4. Bet šoreiz ne par pašu spēli un plejofu detaļām. Par to lai spriež hokeja eksperti. Man kā hokeja līdzjutējam un vienkāršam skatītājam no malas bija diezgan nepatīkami redzēt, kad viens no Latvijas TOP klubiem aizvada savu pēdējo mājas spēli pret ārzemju klubu vairāk nekā pustukšā hallē. Es protams varu iedomāties kādus argumentus var minēt ikviens no tiem, kas šoreiz neatnāca uz spēli- redz, pirms pašas spēles Liepājā spēkiem mērojās “Dinamo Rīga”, ir darba dienas vakars, ārā kūst sniegs, hallē nav diez ko silti, hokejs mani neinteresē utt. Var jau būt, ka arī pats “Liepājas Metalurgs” šīs spēles reklamēšanai nepievērsa vajadzīgo uzmanību un paļāvās, ka skatītāji atnāks pēc inerces. Tomēr notika kā ierasts sen zināmā teicienā: kā vienmēr…
Manuprāt liepājniekiem nāktos atzīt, ka komandu sporta veidos viņi ir izlutināti vairāk nekā jebkuras Latvijas pilsētas iedzīvotāji. Futbols, hokejs, basketbols un florbols. Veseli četri komandu sporta veidi, kas cīnās augstākā līmeņa līmeņa līgās, kādas Latvijā tikai pastāv. Nemaz neminēšu, ka katrai sporta veida komandai ir fārmklubs, kas cīnās zemākās līgās. Un liepājniekiem ir jāsaprot, ka bez viņu atbalsta mēs vairs nevarēsim dusēt uz izlutinātu sporta skatītāju lauriem, cerībā, ka viss paliks, kā līdz šim. Vai man skaidrot, ka komandu sporta veidi ir ļoti dārgs prieks un bez skatītāju intereses zudīs arī paša profesionālā sporta pamatprincips- priecēt savus skatītājus ar labu spēli.
Atgriežoties pie vakardienas spēles, vietā atgādināt, ka jebkādi pārmetumi par zemo hokeja kvalitāti ir nevietā, jo Liepājas komanda samērā spēcīgā līgā, kāda ir Baltkrievijas čempionāts, spēja izlausties ne tikai līdz stiprāko astoņniekam, bet arī pakāpties līdz cīņām par piekto vietu. Tātad komanda šogad rādījusi labu hokeju, ir izpildījusi nospraustos mērķus un cēlusi kopējo Latvijas līmeni, pat spējot dot spēlētājus valsts izlasēm. Tāpat vietā atgādināt, ka tikai pateicoties tam, ka Liepājā ir “Liepājas Metalurgs”, Liepājā ir spēlējis “Dinamo Rīga”. Baidos, ka daudzi to aizmirsuši.

8. marts

Diena, kad bez ziediem nekādi!

8. marts ir ne tikai svētki visām sievietēm, bet arī īpaša diena ziedu tirgotājiem. Tad Liepājas tirgi un tirdziņi uzplaukst tiešā nozīmē. Un iespēja kādu latiņu vairāk nopelnīt. Taču kā teica pašas ziedu tirgotājas, tā andele šogad nemaz tik laba neesot. Pērn jau no paša rīta sanāca garas pircēju rindas. Bet citādi jau jauki, tomēr svētku sajūta arī sirdī. Un pavasara laika virmojums vien ko esot vērts!
Nu 8. marts atpakaļ pie nomināli svinamām dienām. Rīgā pat viens otrs apsveikuma plakāts uzlikts. Vieni sakās, ka pie vainas sarkanie saskaņieši, otri to nemaz neievēro. Bet ir vēl trešās- mūsu sievietes, daudzām no kurām šie 8. marta ziedi ir teju vienīgie, kas pasniegti visa gada laikā. Reizē ar pavasara rosību, saules stariem un pēc ilgajiem ziemas mēnešiem, kad zilās debesis tik pat kā nemanījām, tieši 8. marts ir lieliska diena, kad atcerēties, ka tāds sīkums kā ziedi spēj visu mainīt uz labu.
Apsveiksim savas sievietes, apsveiksim visas sievietes!