 |
| Līdz ar sniega nokušanu visu skatam paveras smēķējošo cūku devums- čubīšu jūra. |
Šī svētdiena burtiski lika līksmot. Laukā tik, silti, tik pavasarīgi. Sniegs kūst, ledus pazūd. Kokos čivina putneļi, pagalmos bērnu čalas un klaigas. Aizeju ciemā pie māmiņas, kas mājo Klaipēdas ielā. No loga pamanījām vāverēnu, kas ar milzu asti aizjoņoja pa kokiem. Bērni sajūsmā un viss tik jauki. Un tad, izejot uz balkona atklājas, kādas cūkas ir cilvēki. Zem balkoniem burtiski nosēts ar izsmēķiem. Simtiem, tūkstošiem čubīšu, ko kāda vai kādas cūkas sametušas, paļaujoties, ka kāds sētnieks nu nāks un visu uzlasīs kā kanalizācijas rūķītis. Man kā nesmēķētājam smēķētāju (ne) kultūra ir pretīga pēc būtības, bet nu zem Klaipēdas ielas 110 nama logiem ieraudzītais mani burtiski šokēja. Un redzētais mani sadusmoja tik ļoti, ka nolēmu noskaidrot to lopu, kas šādi piegānījis manas bērnības atmiņu vietu. Vietu, kuru esam kopuši, tīrījuši un mīlējuši. Esam te talkojuši, esam te vākuši, lai pašiem būtu prieks. Bet nu ieraudzītais pārspēj visu.
Vienu vārdu sakot- cūkas, vai nu savāciet, vai es pacentīšos, lai par lopu, kas piegānījis mūsu pilsētu uzzinātu visi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru