Grūti nepiekrist, ka tramvajs ir viens no videi draudzīgākajiem transporta līdzekļiem. Tikai Latvijā to tā īsti sajust ir pagrūti. Lai arī tramvajs liepājniekiem ir pašsaprotams pilsētas simbols kā pludmale vai osta ar kuģiem, tramvaja vizuālais tēls mazliet neatbilst šim videi draudzīgā transportlīdzekļa priekšstatam. Nu kaut vai pašas sliedes.
Vien pašos galapunktos varētu droši apgalvot, ka tramvaju līnija izskatās daudzmaz ainaviska- ar zālāju starp sliežu ceļiem, kociņi gar līniju. Bet daudzās ielās,
tostarp Kr.Valdemāra ielā starp sliedēm viena vienīga dubļu lāva un gružu pļekas. Un neba nu tikai ziemā vai atkušņos. Pat skaistās vasarās, kad visapkārt zaļo laimīgā daba. Vēl vairāk, smiltis, putekļi un gruži starp sliedēm bieži vien pēc tramvaju aizjoņošanas gaisā seceļ tādu mākoni, ka gribas nodomāt- rauj viņu vells ar visu savu ekoloģiskumu. Un atkal jāsaka, ka tā tīrīšana starp sliedēm ir vairāk nekā formāla. Par to varu spriest itin skaidri, jo no maniem logiem tramvajs iet vien dažu metru attālumā.
Tāpēc vietā teikt, ka vismaz Liepājā pagaidām vēl nav īsti apjausts, ka sabiedriskais transporta līdzeklis ir ne tikai pats tramvaja vagons, bet arī visa tramvaju infrastruktūra- pieturas, sliedes un arī plakne ap un starp sliedēm.
Ērtu un patīkamu pieturu jautājumu jau apskatīju agrāk, arī
pašu sliežu un ielu jautājumu, bet nu aizskāru kopainu. Tāpēc, kad tiks būvēts tramvaju līnijas pagarinājums, ceru uz to, ka manas kā pilsētnieka un tramvaju kaimiņa vīzijas tiks ņemtas vērā.
Un lielā mērā to pašu var attiecināt uz ikvienu sabiedriskā transporta veidu, par ko jau rakstīju agrāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru