trešdiena, 2012. gada 30. maijs

Alberts Altens

Dzīves baudītājs Alberts Altens izrāda savu Fordu.
Teju ikviens liepājnieks zin, ka reizi gadā Liepājā risinās retro spēkratu kopā sabraukšana, kas pulcē auto un moto mīļus no dažādām Latvijas vietām un pat ārzemēm.

Diemžēl, mazāk zināms, kurš ir šo retro šovu organizators. Protams, tas ir Alberts Altens. Lai arī pēdējos gadus retro spēkratu Latvijā kļuvis mazāk, un, kā zina stāstīt Alberts, šādos šovos kopā savākt entuziastus aizvien grūtāk (tas ir ļoti dārgs prieks), tomēr cilvēku interese par šīm varenajām mašīnām ir liela. Bet par to, kādas galvassāpes sagādā devītajā gadu desmitā iesoļojušajam kungam šie pasākumi, laikam varam tikai iedomāties, zinot, cik cimperlīgi ir gan retro spēkrati, gan paši viņu saimnieki. Lai nu vai kā, atskatoties uz raženo mūžu, možais un allaž smaidīgais Alberts Altens ar lepnumu var pastāstīt, ka bijis gan jūrnieks, gan strādājis Liepājas teātrī. Kā jau nojaušams, tad jau kopš jaunības dienām aizrautīgs automīlis. Ilgus gadus lolojis, pucējis un joprojām lepojas ar savu 1929. gada ražojuma "Ford", kurš divdesmitā gadsimta sākumā ASV kalpojis kā policijas spēkrats. Ar šo mašīnu cauri visai Eiropai aizceļots pat uz Barselonu, kurā 1992. gadā notika olimpiskās spēles.

Tā lūk! Un laikam jau par šādiem cilvēkiem varētu rakstīt un rakstīt, bet nav labāku iespēju, kā ļauties paša Alberta Altena stāstījumam!

otrdiena, 2012. gada 29. maijs

Liepāja atdzīvojas

Lielā iela kā vienmēr pilla ar mašīnām.
Pēc ziemas un drēgnā pavasara jaušams, ka Liepāja riktīgi atdzīvojusies. Mašīnas bez sava gala, visi kaut kur steidzas. Katrā ziņā, es tikai priecājos. Pēc tā ilgā klusuma sāk rosīties dzīvība visās malās!

pirmdiena, 2012. gada 28. maijs

Līvas ciema tirgus 2012

Ir noslēdzies divu dienu Līvas ciema tirgus maratons. Esmu bijis klāt visos Līvas ciema tirgos, tādēļ nolēmu mazliet padalīties pārdomās. Lai kā man to negribētos, jāsaka, ka šoreiz Līvas ciema tirgus izrādījās krietni plānāks par pērnajiem gadiem. Tam gan ir objektīvi iemesli, par kuriem lasāms te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/izklaide/tirgus-izdevies-bet-ir-ko-pardomat-galerija-video/ ,bet savā ziņā tas pat ir dabiski, jo kad notika pirmie Līvas ciema tirgi Siena tirgū, tie bija burtiski stāvgrūdām pilni ar andelmaņiem, māksliniekiem, pircējiem vai vismaz skatītājiem. Jo nekad iepriekš nekas tāds nebija noticis. Protams, ar katru gadu kaut kas mazinājās, kaut kas nāca klāt. Kad Līvas ciema svētkus pārnesa uz Promenādi, tā bija jauna un izcila ideja, svaiga vēsma. Tirgus atkal piepildījās un jautrība sita augstu vilni. Pērn labā atmiņā palika biedrības "Radi vidi pats" rosība Līvas tirgū. Izceļu to tādēļ, ka vēlos pievērst uzmanību tam, ka ne vienmēr viss ir balstīts uz dārgu komerciju, bet visu var izdarīt atraktīvi un interesanti ar mazu rocību. Arī šogad nācās secināt, ka tieši tāpat kā agrākos gados, Līvas ciema svētkiem nav izdevies atrast savu unikālo identitāti. Jā, ir tirgotāju teltis ar dažviet stilizētu tautiskumu, pavardi, kuros top ēdiens zem klajas debess, šur tur skan dažādi meldiņi. Bet nav atrasta tā nots, kuras dēļ kādam neliepājniekam vajadzētu braukt uz Liepāju, lai te jautri pavadītu laiku. Protams, ir preces, ko simtiem andelmaņu piedāvā, ir kādi kārumi un daudzas lietiņas ir gana jaukas, bet tai pašā laikā, tās ir tik tradicionālas šādiem tirgiem- apgleznotas krūzītes, māla podiņi, koka karotes, filca rūķa cepures, visādi žābo, lupatu brošiņas, krelles un citas greznumlietiņas. Protams, protams, ir jau daudz interesantu lietiņu, kuras mājsaimniecībai labprāt iegādātos arī es. Taču man, cilvēkam, kurš ir bijis pilnīgi visās Līvas ciema andelēs, vienkārši vairs nebūtu kur dzīvot, ja es katru gadu būtu pircis šos krikumus, bez kuriem citkārt var iztikt. Tā vietā man ar bērniem būtu gribējies vairāk iespēju piedalīties kādās aktivitātēs, kas nebūtu pārlieku marginālas. Piemēram, vizināšanās ar kādu laivu, kārtīgas latviešu šūpoles bērniem utt. Izpalika arī iespējas uzkāpt uz kāda no kuģiem, kas bērniem un no jūras tālāk mītošiem ir lielisks piedzīvojums. Neatradu šajā tirgū arī to, kas uz vasaru un Līgo svētkiem būtu bijis vajadzīgs gan man, gan daudziem citiem- siera taisīšanas vai alus darināšanas meistarklases. Neko neatradu arī no tā, kas man šīm nodarbēm būtu vajadzīgs. Ne apiņu, ne iesalu, ne muciņu. Arī pirts slotu siešanas neredzēju, kaut tieši tagad labākais laiks tādām nodarbēm. Protams, esam maza valsts un Liepājā ir mazs tirgus, lai te cerētu uz Oktoberfest apjomiem, taču šie labie piemēri tomēr ir jāņem par mērķi. Vienmēr esmu teicis- nevajag izdomāt neko jaunu un neko nevajag atlašēt vai dublēt, mēģinot savstarpēji konkurēt. Spilgts piemērs, ka vienās un tajās pašās dienās lielus uz etnogrāfiskajām tradīcijām balstītus svētkus centās uzrīkot gan Liepāja, gan Grobiņa. Un blakus tam svētdien Saldū vēl notika lielā sadziedāšanās. Un ko tad brīnīties, ka svētdien Promenādē diezgan patukši. Es protams uz visu skatos diletantiski un kā patērētājs, bet varbūt vajadzēja Līvas ciemu rīkot piektdien un turpināt līdz vēlai naktij, bet Grobiņā šo lietu varēja turpināt sestdien visas dienas garumā līdz pat vēlai naktij. I cilvēkiem būtu iespēja bez liekām raizēm pabūt abos lieliskos pasākumos, it abas pilsētas tiktu pie plašiem pasākumiem. Un ja vēl abas pilsētas vienotos, ka abi svētki ir vienu otru papildinoši, vispār būtu sapņaini. Nu kaut kā tā. Bet protams, slikti jau nebija. Tāpēc te būs video!



piektdiena, 2012. gada 25. maijs

Vieta, kur drīz griezīsies tramvajs!

Aizcierāju līdz Mirdzas Ķempes ielas galam, kur triecientempos top jaunais tramvaja apgriešanās aplis. Pareizāk sakot, biju vakarā, kad tehniku bija nolikusies uz guļu. Bet nekas, pa vasaru aiziešu, kad tur rosīsies tehnika!

Celtniecība, remonti, būvniecība

Jaunās aprises sāk parādīties.
Nesen tepat bildēju, skatoties, kā Ganību iela strauji mainās: http://www.liepajnieks.lv/2012/03/lidz-ar-pavasari-liepaja-mainas-atkal.html. Arī tai krustojumā ar Zirņu ielu pārmaiņas ir dramatiskas, salīdzinot ar martu: http://www.liepajnieks.lv/2012/03/te-satiksies-ganibu-iela-ar-zirnu-ielu.html. Bija nekas, bet nu jau redzams pieslēgums Zirņu ielai un redzams krustojums, kurš sadalīs satiksmes kustības virzienus.
Vienīgais nespēju vien nobrīnīties, kā šo laiku izdzīvo Statoil benzīna tanks. Tur taču grūtāk piekļūt nekā tad, ja tā uzpilde atrastos mežā.

trešdiena, 2012. gada 23. maijs

Lauma Fabrics

Atrodiet mani!
Bija tāda iespēja pabūt leģendārajā "Laumā". Pareizāk sakot, pabūt "Lauma Fabrics" dažos cehos. Iespaidi vienkārši graujoši. Es zināju, ka "Lauma" ir milzu monstrs, bet ka tik liela, nezināju.Ja par pašu uzņēmumu, tad tagad tur strādā 511 darbinieku. Protams, varētu bilst, ka tas nav "Liepājas metalurgs", kur strādā ap 3000 cilvēkiem un Liepājas osta, kurā nodarbināti kādi 2000 liepājnieku. Bet skaits tik un tā iespaidīgs. Vārdu sakot, Liepājas lieluzņēmumi apliecina, ka Liepāja ir rūpniecības pilsēta.
Cik mums pastāstīja, tad saražoto produkciju eksportē uz ārzemēm. Uzņēmumā ir daudz ieguldīts modernās iekārtās. Viss kārtīgs, uzposts. Vārdu sakot- vecās "Laumas" labā slava turpinās.
Te par to tēmu mazliet plašāk: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/bizness/nakotne-veidos-tekstilindustrijas-parku-galerija-video/

Liepājas ezers priecē acis

Liepājas ezera burvīgā ainiņa Ezerkrastā.
Ja tā nezin, tad nemaz nevar noteikt, kur tas iraid. Bez maz vai jauka ainava iz laukiem. Bet nē, tā ir Liepāja. Reiņa meža un Vaiņodes ielas krustojums. Skats pa logiem te vispār varētu būt ekskluzīvs. Diemžēl, neesmu tur ne pie viena ciemos bijis un nezinu. Bet ja esat no kāda piektā stāva to fotografējuši, ierakstiet komentārā, kur var apskatīt.

Tukuma ielā sāk būvēt jauno tramvaja līniju

Nu tad beidzot tas notiek, sākusies jaunās tramvaja līnijas būvniecība. Pat grūti attēloties, kā tas būs- braukt ar tramvaju uz Ezerkrastu. To brīdi gaidu kā bērns.
Starp citu, līdzīgas sajūtas bija, kad gaidīju, ka Liepājā ieraudzīšu un varēšu izbraukt ar jaunajiem (toreiz jaunajiem!) tramvajiem, kuru vidū ir garmoška. Un kad šos jaunos tramvajus ieraudzījām, skrējām vizināties. Un uzminiet, kur visi bērni toreiz stāvēja? Tieši pa vidu starp tām garmoškām. Līdzīgi bija arī ar dzeltenajiem Ikarusiem, kad uz Liepāju atveda pirmo autobusu ar pagarinājumu. Tas bija kaut kas!

pirmdiena, 2012. gada 21. maijs

Liepājas Olimpiskā centra iekšējā panorāma

Esot Liepājas Olimpiskajā centrā, nolēmu uztaisīt vienu panorāmas foto iz šejienes. It kā jau sīkums, bet cilvēka acs to plaūsmu ar vienu skatienu neredz. Te nu būs.
P.S. Bilde ir klikojama.

Miķeļa Valtera iela veras vaļā

Šis laikam ir pilsētas jaunākais ielas posms- Tirgus un Miķeļa Valtera ielas krustojums.
Jūs spējat tam noticēt? Spējat? Es nē. Nespēju pat tad, kad izbraucu. Daļēji atvērta pilnīgi no jauna izbūvētā Miķeļa Valtera iela. Sajūtas neticamas. Pirmā mirklī sajutos kā Polijā. Tur šie ceļu remontu darbi tik pat drastiski risinās. Īpaši uz futeņa čempi pērnajos gados. Ja man prasītu, kur vēl vairāk būvējas, tad teiktu, ka nezinu. Tā, cik pēdējos gados ceļus rauj augšā Liepājā, nerauj nekur. Tāpēc paši domājiet- kāpēc gan nepārvākties dzīvot uz Liepāju? Latvijas Kaliforniju:)
Vel dažas bildes te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/vide/satiksmei-daleji-atver-mikela-valtera-ielu-galerija/

Jauniešu basketbola kulminācija Liepājā

Nedēļas nogalē, no 18. līdz 20. maijam, Olimpiskajā centrā norisinājās Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgas fināla sacensības U-14 un U17 vecuma jauniešiem. Plašāk par to te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/sports/jaunajiem-basketbolistiem-veiksmigs-starts-ligas-finalos-galerija/
Te galerija pilnībā: http://basket.lv/21052012-ljbl_finalu_noslegums_liepaja

sestdiena, 2012. gada 19. maijs

Futbola diena

Futbols vilina.
19. maijā Liepājā, stadiona „Daugava” rezerves laukumā liepājnieki varēja baudīt SK „Liepājas metalurgs” rīkoto Futbola dienu.
Projekts – Futbola diena tika aizsākts 2010. gadā un šogad tas aizrit nu jau trešo reizi UEFA Grassroots programmas ietvaros un aptver ar vienotu kopēju ideju visus futbola draugus 53 Eiropas valstīs. Futbols, ja ņem tā globālo nozīmi sabiedrībā, ir krietni vairāk kā tikai spēle. Tūkstošiem bērnu ir iesaistīti bērnu un jauniešu organizācijās caur futbolu tiek veicināta viņu integrēšanās sabiedrībā, veidota apziņa par aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, tas audzina disciplīnu, cīņassparu un neatlaidību izvirzītā mērķa sasniegšanā. Visā Latvijā šajā dienā notiks dažādi ar futbolu saistīti pasākumi.
Mazliet vairāk var apskatīt te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/sports/futbola-diena-liepaja-jau-treso-reizi-galerijavideo/

piektdiena, 2012. gada 18. maijs

Pietura pie Laivinieka

Pati iespaidīgākā pietura Liepājā kopā ar Laivinieku.
Iespējams, kaut kur vēl ir tā, ka gaidot autobusu var sēdēt uz skulptūras daļas un būt par harmonisku skulptūras daļu. Katrā ziņā Liepājā tāda vieta ir. Kūrmājas prospekta autobusu pietura ir vieta, kurā gaidīt autobusu laikam ir vismazāk garlaicīgi.
Ak jā, te vēl kāds stāsts par Liepājas himnas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” tēlu Kūrmājas prospektā: http://www.liepajnieks.lv/2011/04/pieskarties-varnas-knabim-veiksmei.html

Pozitīvs piemērs

Es jau te diezgan gari un plaši uzrakstīju par diezgan nepatīkamām 9. maija sajūtām, tāpēc lieki neatkārtošos. Jo nekādi nesaprotu, kāds sakars Otrā pasaules kara atcerei un uzvaras svinēšanai, braukājot pa Liepāju ar Krievijas karogu, zinot, ka par Krievijas karogu lietošanu šos pašus cilvēkus pie Staļina labākajā gadījumā atstātu bez nagiem vai sliktākajā vienkārši nošautu kā vlasoviešus.
Bet redziet, vakar pamanīju šādu ainu. Ticiet vai nē, bet tā ir ļoti loģiska, jo Georgija lentīšu krāsa lielā mērā ir saistīta ar latviešiem. Protams, ne jau ar šīm Ķīnā ražotām lentītēm, bet ar Jura krustiem, kuras greznoja šādas krāsas lentes. Šos ordeņus saņēma izcilākie karavīri un virsnieki no Latvijas, kas cīnījās Pirmā pasaules kara frontēs. Tostarp leģendārais latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis.

ceturtdiena, 2012. gada 17. maijs

Ugunsdzēsēju svētki

Šodien, atzīmējot Latvijas ugunsdzēsības 147. gadadienu un Ugunsdzēsēju glābēju dienu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests rīkoja atvērto durvju dienu visās daļās un posteņos. Arī Liepājas depo notika svētku pasākums. Vairāk par to varat apskatīt te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/vide/tiek-svineta-ugunsdzeseju-diena-galerijavideo/
Starp citu, pagājušogad arī tur biju: http://www.liepajnieks.lv/2011/05/sapni-piepildas.html


trešdiena, 2012. gada 16. maijs

Mārtiņš Sirmais Pērkonē

Izrādās pavārlietu guru esot liels pīpmanis paša vārdiem.
15. maijā viesnīcas "Jūrnieka ligzda" direktors Aigars Laugalis bija noorganizējis Latvijā labi pazīstamo pavārmeistaru Ērika Dreibanta un Mārtiņa Sirmā meistarklasi.  Tajā dažādus ēdienu pagatavošanas knifiņus varēja uzzināt Liepājas puses labāko restorānu un krogu pavāri. Meistarklase bija veltīta tieši zivju ēdieniem, jo Liepājas pusē vasarā būšot atkal pieprasīts un populārs produkts.
Bet vairāk par to visu var uzzināt te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/bizness/dreibants-un-sirmais-pasniedz-meistarklasi-galerijavideo/

Bet te diezgan ilga abu pavārmeistaru meistarklase.

svētdiena, 2012. gada 13. maijs

Latvijas Kausa trofeju aizved Skonto...

Vieni gavilē, otri bēdājās.
Ar šaubām, ka spēle bija godīga, 3000 Liepājas futbola skatītāji devās mājās, kamēr Rīgas Skonto līksmoja.
Plašāk par to te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/sports/liepajas-metalurgs-zaude-kausa-izcinas-finala-galerijavideo/

Ērmriteņi atkal dodas parādē

Gandrīz guļus, sēdus, rāpjoties līdz sēdeklim pa trepēm – šādus un vēl visādus citādus ērmotus braukšanas variantus varēja redzēt ērmriteņu parādē. Bagātu fantāziju un izdomu demonstrēja ērmriteņu izgatavotāji, kas sestdien, 12.maijā, izbrauca no savas pagaidu darbnīcas Vecajā ostmalā, lai izbrauktu loku pa pilsētu. Te par to pašu plašāk: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/izklaide/kurs-lielaks-erms-galerijavideo/



sestdiena, 2012. gada 12. maijs

Liepājas lauvas bronzas medaļnieki!

Ar patiesu prieku un lepnumu reizē varu paziņot, ka Liepājas lauvas ir Latvijas basketbola līgas bronzas medaļu ieguvēji. Ar prieku varu paziņot, ka esmu bijis visās Liepājas lauvu spēlēs Liepājā. Ar prieku un gandarījumu varu paziņot, ka visas Liepājas lauvu spēles ar manu līdzdalību bija redzamas Sportacentrs.com tiešraidēs. Un nu, vakars pilnvērtīgai atpūtai, gaidot jauno sezonu!
Mazliet vairāk ir atrodams te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/sports/metiens-cetras-sekundes-pirms-speles-beigam-atnes-bronzu-galerijavideo/

ceturtdiena, 2012. gada 10. maijs

Sintētiskais 9. maijs

Kara atbalss Grīzupes ielā.
 Vakar visu dienu ar diezgan lielu labpatiku vēroju, kā cilvēki iet un noliek ziedus vietās, kur Otrā pasaules kara laikā risinājās cīņas par Liepāju. Nemaz negribējās kaut ko teikt vai domāt, kurš no okupācijas režīmiem 20. gadsimtā Liepājai un Latvijai nesis lielākas nelaimes, kā tas šādās dienās bieži vien notiek. Jo bija vienkārši patīkami lūkot cilvēkus, kuri smaidoši gāja nolikt ziedus. Jo nav taču svarīgi nekas, ja tiek pieminēti bojāgājušie kara upuri.
Bet pašā vakarā, kad pa Jūras ielu ieraudzīju braucam un taurējam kādus piecus sešus spēkratus ar Krievijas karogiem, es sajutos vienkārši nepatīkami. Bet, kad ieraudzīju, ka no beidzamā BMW pa logu tiek izbāzts liels PSRS karogs, man kļuva vienkārši pretīgi. Es nevēlos moralizēt par to, kas notiek to cilvēku galvās. Iespējams, mašīnā pat sēdēja lādzīgi krievu jaunieši, kuri vienkārši vēlējās izpriecāties. Bet man, liepājniekam, kura tuvinieki tāpat kā vairums latviešu padomju okupācijas laikā nepalika malā no diskriminācijas un citām riebeklībām, sajūtas bija gluži tādas pašas, ja kāda Liepājas ebreja deguna priekšā vicinātu Hitlera bildi. Es tiešām jutos apvainots. Es pieņemu, ka būtu savaldījies no zobu dauzīšanas vai riepu duršanas, bet to sūda sarkano lupatu tam cilvēkam es būtu iegrūdis sejā un pateicis visu, ko domāju.

Varētu būt, ka tālākais īsti nebūtu šī bloga satura vērts, tomēr riskēju un uzrakstīju!

Šodien, kad Latvijas pliekanajā un diletantiskajā mediju telpā atkal kūsāt kūsā viena galvenā dienas tēma- 9. maija norises dažādās vietās un veidos, gribējās mazliet aizrunāties par tēmu: vai valsts, kurā Otrā pasaules kara veterāni dzīvo necienīgos apstākļos, bieži vien cieš trūkumu un cieš no jebkādas valsts un sabiedrības uzmanības trūkuma, var atļauties rīkot krāšņas un daudzus miljardus izmaksājošas svinības par godu uzvarai? Vienkārša cilvēka veselais saprāts teiktu, ka nē. Jo ko dod milzīgas kartona raķetes un labi iestudēta ceremonijmeistara teiktais, ka šiem "stratēģiskajiem" ieročiem nav analogu nevienā citā valstī, ja uz šo vareno izrādi Maskavā netiek pielaisti pat paši Otrā pasaules kara veterāni, ja neskaita vienkārši miniatūru ielūgto viesu ložu, kurā lielākoties gozējas augstas amatpersonas un daži duči cilvēku raibos mundieros? Ko dod simtiem kilometru Ķīnā izgatavotu Georgija lentīšu eksports pa bijušo PSRS teritoriju vai simtiem miljonu latu vērto plakātu montāža un salūtu organizēšana, slavinot uzvaru Otrā pasaules karā, ja tas nelielais pulciņš cilvēku, kuri šo uzvaru kaldināja, dzīvo daudz, daudz  sliktāk par tiem, kas karā zaudēja?

Varētu atgādināt, ka, gaidot Otrā pasaules kara beigu 65. gadskārtu, Krievijas prezidents pompozi paziņoja, ka visi kara veterāni tiks pie jauniem dzīvokļiem. Šo ziņu diezgan cītīgi Krievijas TV kanāli, kuri ārkārtīgi intensīvi tiek translēti arī pāri Krievijas robežām, arī manifestēja. 65. kara beigu jubileja pienāca ar grandiozāko militāro parādi PSRS un Krievijas vēsturē. Gaisā pacēlās desmitiem lidmašīnu un helikopteru, ielās izbrauca simtiem tanku un dažādu modifikāciju butaforisku un dārgu atribūtu, lai cildinātu uzvaru, virs Maskavas riņķoja īpašas lidmašīnas, kas izdzenāja lietus mākoņus.  Aiz muguras ne tikai 65., bet arī 67. gads, kopš Otrais pasaules karš beidzies un Krievijā joprojām mīt desmitiem tūkstošu Otrā pasaules kara dalībnieki, kuri dzīvo trūkumā. Tiek lēsts, ka, saplusojot izdevumus, kas radušies, katru gadu rīkojot šīs grandiozās svinības Vladimira Putina valdīšanas 13 gados, būtu bijis iespējams ne tikai izmitināt katru Otrā pasaules kara veterānu jaunā miteklī, bet arī nodrošināt tiem komfortablas vecumdienas īpašos veterānu pansionātos.


Lai arī pēc aprēķiniem Krievijā mīt ap 500 000 cilvēku, kuri pielīdzināti Otrā pasaules kara veterāniem, faktiski karadarbības dalībnieku ir krietni mazāk- apmēram 1/5 daļa no šo visu cilvēku kopējā skaita. Pat, noliekot pie malas retrospektīvos aprēķinus par uzvaras svinību tēriņiem, vienkārši aprēķini liecina, ka pienācīga materiālā nodrošinājuma sniegšana šiem cilvēkiem nebūtu pārāk smaga nasta pat Krievijas (140 milj.iedzīvotāji) mērogiem, zinot šīs valsts populācijas lielumu un iespaidīgo energoresursu krājumus zemes dzīlēs, neskatoties uz dažādām problēmām, atrodas diezgan bagātu valstu pulkā, spējot konkurēt gan ar Meksiku (110 milj.iedzīvotāji), Indonēziju (230 milj.iedzīvotāji) un pat Brazīliju (190 milj.iedzīvotāji), kuru vēsturē tik postošu karu un režīmu, kāds ilgus gadu desmitus valdījis Krievijā pat ļaunākajos murgos nav rādījies.


Par nelaimi pašiem kara dalībniekiem, kuru lielākā daļa jau ir vairāk nekā 80 gadu veci un bieži vien slimi cilvēki, valsts atbalsts, neskatoties uz ārkārtīgi lielo valsts iestāžu lomu ekonomikā, ir niecīgs. Turpretī valstiski iztērēto līdzekļu uzvaras svinību organizēšanai ar katru gadu palielinās, kas nav nodēvējams ne par ko citu kā vien mēģinājumiem reanimēt neopadomju kultu. Piemēram, TV kameru skaits, kas tika izvietotas Maskavā, lai tiešraidē translētu militāro parādi, bijis rekordliels. Kameras ne tikai uzstādītas statiski, bet arī uz lidaparātiem un tankiem. Kameras šogad iekārtas pat virs ielām un laukumiem ap Kremli, rādot vēl nebijušus translāciju horizontus. Cilvēkiem, kas mazliet nodarbojas ar TV un video lietām, laikam nebūtu jāskaidro, cik izmaksā viens komplekts tiešraides kamerai, kas raida attēlu tiešraidē no tā paša tanka.


Uzvaras svētku atzīmēšanas jomā Krievijā tik tiešām tiek ieviestas iespaidīgas inovācijas. Piemēram veco padomju- krievu UAZ (bobiku) vietā pa Sarkano laukumu ripoja jaunās bruņumašīnas, kas būvētas uz itāļu Iveco bāzes, lepni dēvējot to par krievu atbildi- amerikāņu Hummer. Arī fakts, ka 14 000 militāro soļotāju armija katru gadu tiek ietērpta jaunos mundieros, ir iespaidīgs, zinot, ka pērn Krievijas militarizētās vienības soļoja jaunajos lauka formas tērpos, kurus pēc tam gan izbrāķēja no no aprites daļēji izņēma. Paralēli uzvaras kulta čaulai paši Krievijas plašsaziņas ziņo par traģikomiskiem gadījumiem, kad 9. maija priekšvakarā valsts un pašvaldība kara veterāniem sniedz visai dīvainu atbalstu- politelēna maisiņu ar kādu kārumu un 9. maija atribūtiku. Kādas Viduskrievijas reģiona pilsētas kara veterāni dāvanā saņēma dvielīšus Georgija lentes krāsās. Arī rubļu miljardi, kas izdoti, lai izgatavotu dažāda kaluma un materiālu ordeņus, medaļas, brošas un simbolus, kas tiek dāvātas katros svētkos, apmēros vienkārši pārspēj jebkādas robežas. Piemēram, Putina inaugurācijas ceremonijas dalībnieki saņēma piemiņas medaļu, kuras cena ir 5000 rubļu. Kopumā ceremonijā piedalījās vairāk nekā 3000 cilvēku.

Analoģiska prakse ir ar katriem uzvaras svētkiem un citām norisēm, kad visa iespējamo militāristu, veterānu un citu sabiedrības slāņu ļaudis tiek pie kārotām medaļām, ar kurām greznoties kārtējā gājienā. Jā, vietā teikt, ka Krievijā šis medaljonisma institūts ir tradicionāls kopš senseniem laikiem, jo jebkādas prēmijas un uzslavas tika pārvērstas vimpeļos, godarakstos, medaļās un citās regālijās, nevis monetizētas vai materializētas ar sadzīves uzlabojumiem, kā tas notiek citviet pasaulē. Tieši tādēļ vai ikvienā Krievijas masu pasākumā ir tik daudz cilvēku, kuru apģērbu rotā desmitiem un pat vairāk ordeņu, medaļu un citu krāšņu piespraužu, kuras pēc būtības ir godam pelnītas (par labu dienestu, par 100 lēcieniem ar izpletni, par modrību robežu sardzē utt.), taču neatspoguļo konkrētā notikuma būtību. Proti, 90% tā saukto "veterānu" dažāda piegriezuma formastērpos ar milzu daudzumu medaļām, kad 9. maijā Krievijā tiek godāti kā varoņi, glābēji un uzvaras karoga uzvilcēji virs Reihstāga, patiesībā ir demobilizētas padomju armijas militārpersonas, jeb vairāk mums izprotami kā militārie pensionāri, kuri arī Rīgā mīl tērpties tik pat odiozi. Pat bērnišķi skaitot uz pirkstiem, redzams, ka Otrā pasaules kara laikā šie cilvēki labākajā gadījumā ganīja cūkas vai vispār švankājās tēva kājstarpē, jo, kā jau teicu, jaunākajam Otrā pasaules kara aktīvam frontiniekam pat pēc teorijas nevar būt mazāk par 82 gadiem, ja tas sācis karot kara pēdējās dienās- 1945. gadā un 15 gadu vecumā.

Gribas gan bilst, ka ne par to sāku. Vienkārši šis medaļu savdabīgais kults ir padomju laika mantojums, kurš spēcīgs joprojām gan Krievijā, gan citviet. Demokrātiskās valstīs, kā jau rakstīju, nekā tāda faktiski nav, jo medaļas un citi nemonetizēti piešķīrumi nekādas lielas priekšrocības nedeva kā iespēja pasūtījumu galdā tikt pie Dienvidslāvu cepumiem vai laba gabala doktora desas. Tas viss vienkārši veikalā tur bijis vienmēr, kamēr Krievijā joprojām par gadījumiem, kad vecs un slims cilvēks netiek pie elementārām komunālām ērtībām, kas pienāktos tāda vecuma cilvēkiem, bez mitas ziņo paši vietējie mediji.


Varbūt nevietā salīdzināt, zinot dažādās nacionālās atšķirības, taču Lielbritānijā Otrā pasaules kara uzvaras parāde 1945. gadā sākās pavisam citādi. Pirmās gāja karā bojā gājušo karavīru atraitnes ar bērniem, tad viņiem sekoja kara invalīdi. Un tikai pēc tam, kad visu gods tika atdots šiem cilvēkiem, soļoja armija. Maskavā liktais uzsvars uz vācu karogu bradāšanu, militārisma un vadoņu cildināšanu nekur nav zudis. Diezgan apšaubāmās vēlēšanās atbalstu guvušais Vladimirs Putins savā 2012. gada 9. maija uzrunā pat nekaunējās izmantot citātus, kas citādi izklausās pēc absolūtas demagoģijas, kas krustojas uz absolūtiem meliem. Piemēram, ka visiem jākaunas, ka tika pieļauta nacistiskās Vācijas varenības pieaugšana, kas noveda pie kara. Tas, ka 1939. gadā Krievija (PSRS) kopā Vāciju sāka dalīt Eiropu un iesāka Otro pasaules karu ar Polijas ieņemšanu, pieminēts dabiski netika. Un arī tas, kamēr Vācija vienu pēc otras pakļāva dažādas Eiropas valstis, PSRS to pašu darīja ar Baltijas valstīm, Rumāniju un Somiju, arī palika nepateikts. Netika pieminēts arī tas, ka vēl 1940. gadā Londonu bombardēja vācu lidmašīnas, kas tapušas no Krievijas dabas bagātībām un kuras vadīja piloti, kuri iepriekš skolojušies Vladimira Putina dzimtenē.


Un savādi arī skanēja Putina izteikums, ka vislielākie zaudējumi karā ļauj viņiem (Krievijai?) rīkoties kaut kā īpaši un citādāk savu interešu aizstāvībai. Otrā pasaules kara baisā statistika gan liecina, ka zaudējumus cieta visas valstis un Putina aritmētika ir vairāk nekā ciniska, zinot, ka Otrā pasaules kara laikā ietekmīgākās sabiedrotās, kas karu neizraisīja, arī cieta. ASV dzīvoja 131 miljons cilvēku un šī valsts karā zaudēja 405 399 karavīru, bet 652 000 tika ievainoti. 140 000 amerikāņu krita gūstā. Lielbritānijā uz to laiku mita tikai 47 miljoni britu, bet karā tika zaudēts 286 200 karavīrs. 280 000 tika ievainoti, 192 000 nokļuva gūstā.


Bez šaubām, Otrā pasaules kara laikā milzīgus zaudējumus piedzīvoja tieši totalitārā PSRS, kurā mita 147 miljoni cilvēku, jo zaudēja 8 860 400 karavīru, 14 685 593 padomju karavīru tika ievainoti un 4 559 000 nonāca gūstā. Šoreiz neuzskaitīsim, cik padomju karavīru gāja bojā no aizžogotājvienību ložmetējiem, cik vienkārši tika nošauti par iedomātiem grēkiem, cik gāja bojā, jo trūka šautenes utt. Tāpat te gan nāktos minēt, ka dažādu iemeslu dēļ PSRS uz 1945. gadu bija ārkārtīgi daudznacionāls veidojums, tādēļ Putina mēģinājumi primitīvi adaptēt PSRS militāros zaudējumus uz šodienas Krievijas daļas, piesaucot runas beigās krievu neonacistu sveicienu "
Slava Rosiji", nav korekti. Ar nāves statistiku nodarboties ir nekaunība, jo jebkurš upuris ir traģēdija, nevis statistika.  Civilizētās valstīs to uzskata par tabu. Jā, ir valstis un atsevišķas kopienas, kuras veic dažādas manipulācijas ar cilvēku ciešanām, lai, dalot Otrā pasaules kara zaudētāju un viņu pēcnācēju mantību, iedzīvotos treknos kaklos. Krievijā šīs biedējošās īpašības līdz šim izpaudās vien komunistu neģēlības dēļ, kad golodomora, čekas un citu padomju šausmu upurus vienkārši pieskaitīja Otrā pasaules kara bilancei. Izskatās, Putina trešā valdīšana sākas tieši ar šo upuru izmantošanu kaut kādu īpašu tiesību iegūšanai. Es protams esmu par to, lai mēs pienācīgi godinātu krievu (un visu citu tautību) karavīrus, bet neesmu pārliecināts, ka man jādzīvo blakus Putina kodolraķetēm tikai tāpēc, ka viņš tā ar savu naftas&gāzes ordu jūtas komfortablāk.

Manās acīs 9. maijs ir diena, kad vienkāršais krievu karavīrs, noguris, nomocīts un izsalcis varēja atgriezties mājās, uzvarot Pasaules labāko armiju ar Pasaules bagātākās valsts atbalstu, nevis Nila Ušakova viņa Maskavas saimnieku inscenētie sintētiskie svētki Uzvaras parkā. Tiesa, daudzi māju vietā gan redzēja cietumus, gulagu ja tika sagūstīts un izsūtījumu no lielajām pilsētām pat tad, ja bija varonis, kas palicis bez kājas vai rokas, lai nebojātu kopēju ainavu, jo nekādu protēžu vai palīdzības šie cilvēki padomju zemē zem Staļina karoga nesaņēma. Bet tas jau būtu pavisam cits stāsts, kas man aizņemtu lielu laiku.


Esiet iecietīgi pret tiem ļaudīm, kam 9. maijs ir svēts, bet tos, kas aiz 9. maija drapērijām ņem rungu, turiet uzmanīgi acu priekšā!


Beigās, ja vēl ir pacietība, iesaku palasīt Krievijā labi zināma cilvēka pārdomas par līdzīgu tēmu: http://tema.livejournal.com/1139943.html
Bet te par viltus Otrā pasaules kara veterāniem arī kāds zināms cilvēks raksta: http://drugoi.livejournal.com/3729639.html
Un te par pseidoveterāniem mazliet plašāk: http://fotki.yandex.ru/users/acserg51/album/172403/?p=0

trešdiena, 2012. gada 9. maijs

Dobrecovs ar Spoli pie Latvijas Kausa trofejas

Liepāja ļoti kāro iegūt šo trofeju!
2012. gada 8. maijā Latvijas Kausa trofeja tika atvesta uz Liepāju un izlikta visu apskatei restorānā "Klondaika", Stendera ielā.  Trofejas izstādīšanas laikā apmeklētājiem un medijiem bija iespēja tikties ar divām Liepājas futbola leģendām- Viktoru Dobrecovu un Viktoru Spoli.
Te mazliet plašāk: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/sports/latvijas-kausa-trofeja-atcelo-uz-liepaju-galerijavideo/

otrdiena, 2012. gada 8. maijs

Liepājā top biokoģenerācijas stacija

No Austrijas atceļojis iespaidīgais koģenerācijas stacijas aprīkojums.
Jau kopš pagājušā gada pilnā sparā rit Liepājas TEC rekonstrukcija, kas gan pareizāk būtu jādēvē par pilnīgi jaunas stacijas būvi. Par to jau vairākkārt esmu te rakstījis- http://www.liepajnieks.lv/search/label/TEC.Bet šodien uz jaunās stacijas būvlaukumu atceļoja iespaidīgā izmēra iekārtas. Milzu uzpariktes filigrāni atveda lielizmēra mašīnas un tik pat iespaidīgs celtnis. Vārdu sakot, Liepājā viss notiek.
Un mazliet vairāk par to visu te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/bizness/sakusies-biokogeneracijas-stacijas-iekartu-montaza-galerija-video/

pirmdiena, 2012. gada 7. maijs

Vieta pārdomām

Laiks jūrai.
Pērkones ielas galā pamanīju divus ratiņniekus, kuri bija atnākuši līdz jūras krastam un klusumā baudīja jūras tuvumu. Pie reizes iedomājos, cik labi, ka mums ir pludmale!

svētdiena, 2012. gada 6. maijs

Kad loriņi neturās

Nenostiprināta krava ir bīstama.
Uz Lielās ielas izdzirdējām tādu blīkšķi, ka likās brūk kāda māja. Tad sapratām, ka viss štokos, metālvācējam prece izgāzās.

Visnejēdzīgākā vieta 2

Atceroties iesākto rubriku par Nejēdzīgāko vietu, gribējās beidzot pievērst uzmanību Līvas laukumam, ko šķērsoju vai katru dienu. Lūk, skats uz Līvas laukumu, ejot pa Kr.Valdemāra ielu. Trotuārs beidzas tā. Teorētiski laukuma plānotājs un celtnieki bija izdomājuši, ka laukumu, ejot no Krišjāņa Valdemāra ielas kreisās puses trotuāru jāšķērso sekojoši: gājējs nonāk līdz krustojumam ar Robežu ielu, tad griežas pa kreisi un iet līdz Klaipēdas ielai, kur ir gājēju pāreja. Tad gājējs pa Klaipēdas ielas kreisās puses trotuāru šķērso iebrauktuvi "Green house" mājas pagalmā un lēnām čāpojot nonāk pie Salmu un Cenkones ielas krustojuma, ko tik pat nesteidzīgi šķērso (attēlā pa kreisi, kur redzams zaļais namiņš). Tad gājējs nonāk pie Klaipēdas ielas vēlreiz un aiziet līdz gājēju pārejai, kas redzama attēla centrā starp dzelteno un sarkano mašīnu. Savukārt pēc tam gājējs ir nonācis starp ielu un tramvaja sliedēm, kuras atkal tiek šķērsotas, paejot metrus 10-15 uz atpakaļ- attēla labajā pusē, kur sarkanās mājas ēnā stāv zilais spēkrats. Rezultātā gājējs būs veicis aptuveni 400 metru garu apli, lai šķērsotu kādus 5 metrus platu ielu.
Varētu teikt, no ko tad eji pa ielas to pusi, ja ejot pa Kr.Valdemāra ielas pretējo pusi Līvas laukumu šķērsot var ērtāk. Taču tad atkal gribas uzdot pretjautājumu: vai tad izmīdītais zālājs neliecina, ka jau no pirmās Laukuma rekonstrukcijas dienas šī vieta uztaisīta tā, lai pārkāptu satiksmes noteikumus? Eju te arī ziemās un ar diezgan riebīgu skatu jāskatās, kā veci ļaudis te cenšas pārtenterēt pāri. Nu nav tas viegli! Es protams neesmu ceļu būves inženieris, taču stāvoklis būtu elementāri atrisināms, ja to trotuāru nobeigtu līdz galam un uz labo pusi uztaisītu korektu lēzenu nobrauktuvi, un uzzīmētu gājēju pāreju. Lai cilvēki neietu pāri laukumam, pietiktu trotuāra galā pēc tam pielikt vienu posmu ar tām hromētajām rorēm, ko tik lielā skaitā salika citviet.
P.S. Ja jums nāk prātā līdzīga rakstura vietas, kuras tomēr nāktos labot, ierakstiet komentāros.




piektdiena, 2012. gada 4. maijs

Liepājas 5. vidusskolā svētki

Skola ar tradīcijām.
Latvijas Republikas atjaunošanas dienas priekšvakarā, 3.maijā, savu atjaunoto vēsturisko karogu iesvētīja Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskola.
Tā kā esmu šajā skolā pavadījis skolnieka 9 gadus, brīdis jau bija diezgan sirdi sildošs. Mazliet gan skumji bija redzēt vecos labos skolotājus, kuri nu pelnītā atpūtā,kas lika kārtējo reizi apjaust- cik sasodīti ātri skrien laiks. Vēl nieka 23 gadus atpakaļ pa šo zāli skraidītām ķerīti, neprātīgi skaļi pūtām pionieru taures, ar bumbām mēģinājām no griestiem atsist tos jaukos rotājumus un darīt citas zēniem piedienīgas lietas, bet nu šā paša vecuma 5. vidusskolas skolēni mani sauc par onkuli ar fotoaparātu.
Nu kaut kā tādas sajūtas bija...
Bet krietni vairāk par šo notikumu no cita skatu punkta te: http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki/skola-lepojas-ar-atjaunoto-karogu-un-savu-vesturi-galerija-video/

trešdiena, 2012. gada 2. maijs

neKarosta

Lai arī Liepāja ar katru dienu labojas, ceļas un sakopjas, šur tur atrodas stūrītis, kas degradē priekšstatus par šo vietu. Vienas no tādām ir pamestās padomju armijas teritorijas Karostā. Īpaši tracina Ģenerāļa Baloža un Zemgales ielas krustojums.

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

Jūrpils

Šodien grūti iedomāties, ka reiz uzdzīve te sita augstu vilni.
Kādreiz šeit bija viens no Grobiņa simboliem- lepnais restorāns "Jūrpils". Diemžēl jau ilgāku laiciņu šis iestādījums vairs nav restorāns. Kaut kādi slēgtie mielasti te notiekot, bet tas viss ir galīgi čau.
Ar skatu uz labi iekārtoto Grobiņas pilskalnu un promenādi šis būtu vienkārši fantastisks restorāns, kuru apmeklēt gan liepājniekiem, gan Grobiņas viesiem no tālienes. Grūti izskaidrojams, kādēļ čaklas rokas un gaišs prāts nav spējis to atdzīvināt.

Klusā Raiņa iela

Klusums pirms vētras.
Kādu laiciņu satiksmei uz remonta laiku bija slēgta Raiņa iela. Aina gluži neticama, kā iz filmām, ka nav neviena cilvēka. Tāds klusums, kā mežā gandrīz. Laikam arī Raiņa ielas iemītnieki mazliet nevarēja saprast, kā tādā klusumā gulēt. Bet nu jau viss atkal pa vecam būs. Darbi noslēgušies.