Sintētiskais 9. maijs

Kara atbalss Grīzupes ielā.

 Vakar visu dienu ar diezgan lielu labpatiku vēroju, kā cilvēki iet un noliek ziedus vietās, kur Otrā pasaules kara laikā risinājās cīņas par Liepāju. Nemaz negribējās kaut ko teikt vai domāt, kurš no okupācijas režīmiem 20. gadsimtā Liepājai un Latvijai nesis lielākas nelaimes, kā tas šādās dienās bieži vien notiek. Jo bija vienkārši patīkami lūkot cilvēkus, kuri smaidoši gāja nolikt ziedus. Jo nav taču svarīgi nekas, ja tiek pieminēti bojāgājušie kara upuri.
Bet pašā vakarā, kad pa Jūras ielu ieraudzīju braucam un taurējam kādus piecus sešus spēkratus ar Krievijas karogiem, es sajutos vienkārši nepatīkami. Bet, kad ieraudzīju, ka no beidzamā BMW pa logu tiek izbāzts liels PSRS karogs, man kļuva vienkārši pretīgi. Es nevēlos moralizēt par to, kas notiek to cilvēku galvās. Iespējams, mašīnā pat sēdēja lādzīgi krievu jaunieši, kuri vienkārši vēlējās izpriecāties. Bet man, liepājniekam, kura tuvinieki tāpat kā vairums latviešu padomju okupācijas laikā nepalika malā no diskriminācijas un citām riebeklībām, sajūtas bija gluži tādas pašas, ja kāda Liepājas ebreja deguna priekšā vicinātu Hitlera bildi. Es tiešām jutos apvainots. Es pieņemu, ka būtu savaldījies no zobu dauzīšanas vai riepu duršanas, bet to sūda sarkano lupatu tam cilvēkam es būtu iegrūdis sejā un pateicis visu, ko domāju.

Varētu būt, ka tālākais īsti nebūtu šī bloga satura vērts, tomēr riskēju un uzrakstīju!

Šodien, kad Latvijas pliekanajā un diletantiskajā mediju telpā atkal kūsāt kūsā viena galvenā dienas tēma- 9. maija norises dažādās vietās un veidos, gribējās mazliet aizrunāties par tēmu: vai valsts, kurā Otrā pasaules kara veterāni dzīvo necienīgos apstākļos, bieži vien cieš trūkumu un cieš no jebkādas valsts un sabiedrības uzmanības trūkuma, var atļauties rīkot krāšņas un daudzus miljardus izmaksājošas svinības par godu uzvarai? Vienkārša cilvēka veselais saprāts teiktu, ka nē. Jo ko dod milzīgas kartona raķetes un labi iestudēta ceremonijmeistara teiktais, ka šiem "stratēģiskajiem" ieročiem nav analogu nevienā citā valstī, ja uz šo vareno izrādi Maskavā netiek pielaisti pat paši Otrā pasaules kara veterāni, ja neskaita vienkārši miniatūru ielūgto viesu ložu, kurā lielākoties gozējas augstas amatpersonas un daži duči cilvēku raibos mundieros? Ko dod simtiem kilometru Ķīnā izgatavotu Georgija lentīšu eksports pa bijušo PSRS teritoriju vai simtiem miljonu latu vērto plakātu montāža un salūtu organizēšana, slavinot uzvaru Otrā pasaules karā, ja tas nelielais pulciņš cilvēku, kuri šo uzvaru kaldināja, dzīvo daudz, daudz  sliktāk par tiem, kas karā zaudēja?

Varētu atgādināt, ka, gaidot Otrā pasaules kara beigu 65. gadskārtu, Krievijas prezidents pompozi paziņoja, ka visi kara veterāni tiks pie jauniem dzīvokļiem. Šo ziņu diezgan cītīgi Krievijas TV kanāli, kuri ārkārtīgi intensīvi tiek translēti arī pāri Krievijas robežām, arī manifestēja. 65. kara beigu jubileja pienāca ar grandiozāko militāro parādi PSRS un Krievijas vēsturē. Gaisā pacēlās desmitiem lidmašīnu un helikopteru, ielās izbrauca simtiem tanku un dažādu modifikāciju butaforisku un dārgu atribūtu, lai cildinātu uzvaru, virs Maskavas riņķoja īpašas lidmašīnas, kas izdzenāja lietus mākoņus.  Aiz muguras ne tikai 65., bet arī 67. gads, kopš Otrais pasaules karš beidzies un Krievijā joprojām mīt desmitiem tūkstošu Otrā pasaules kara dalībnieki, kuri dzīvo trūkumā. Tiek lēsts, ka, saplusojot izdevumus, kas radušies, katru gadu rīkojot šīs grandiozās svinības Vladimira Putina valdīšanas 13 gados, būtu bijis iespējams ne tikai izmitināt katru Otrā pasaules kara veterānu jaunā miteklī, bet arī nodrošināt tiem komfortablas vecumdienas īpašos veterānu pansionātos.

Lai arī pēc aprēķiniem Krievijā mīt ap 500 000 cilvēku, kuri pielīdzināti Otrā pasaules kara veterāniem, faktiski karadarbības dalībnieku ir krietni mazāk- apmēram 1/5 daļa no šo visu cilvēku kopējā skaita. Pat, noliekot pie malas retrospektīvos aprēķinus par uzvaras svinību tēriņiem, vienkārši aprēķini liecina, ka pienācīga materiālā nodrošinājuma sniegšana šiem cilvēkiem nebūtu pārāk smaga nasta pat Krievijas (140 milj.iedzīvotāji) mērogiem, zinot šīs valsts populācijas lielumu un iespaidīgo energoresursu krājumus zemes dzīlēs, neskatoties uz dažādām problēmām, atrodas diezgan bagātu valstu pulkā, spējot konkurēt gan ar Meksiku (110 milj.iedzīvotāji), Indonēziju (230 milj.iedzīvotāji) un pat Brazīliju (190 milj.iedzīvotāji), kuru vēsturē tik postošu karu un režīmu, kāds ilgus gadu desmitus valdījis Krievijā pat ļaunākajos murgos nav rādījies.

Par nelaimi pašiem kara dalībniekiem, kuru lielākā daļa jau ir vairāk nekā 80 gadu veci un bieži vien slimi cilvēki, valsts atbalsts, neskatoties uz ārkārtīgi lielo valsts iestāžu lomu ekonomikā, ir niecīgs. Turpretī valstiski iztērēto līdzekļu uzvaras svinību organizēšanai ar katru gadu palielinās, kas nav nodēvējams ne par ko citu kā vien mēģinājumiem reanimēt neopadomju kultu. Piemēram, TV kameru skaits, kas tika izvietotas Maskavā, lai tiešraidē translētu militāro parādi, bijis rekordliels. Kameras ne tikai uzstādītas statiski, bet arī uz lidaparātiem un tankiem. Kameras šogad iekārtas pat virs ielām un laukumiem ap Kremli, rādot vēl nebijušus translāciju horizontus. Cilvēkiem, kas mazliet nodarbojas ar TV un video lietām, laikam nebūtu jāskaidro, cik izmaksā viens komplekts tiešraides kamerai, kas raida attēlu tiešraidē no tā paša tanka.

Uzvaras svētku atzīmēšanas jomā Krievijā tik tiešām tiek ieviestas iespaidīgas inovācijas. Piemēram veco padomju- krievu UAZ (bobiku) vietā pa Sarkano laukumu ripoja jaunās bruņumašīnas, kas būvētas uz itāļu Iveco bāzes, lepni dēvējot to par krievu atbildi- amerikāņu Hummer. Arī fakts, ka 14 000 militāro soļotāju armija katru gadu tiek ietērpta jaunos mundieros, ir iespaidīgs, zinot, ka pērn Krievijas militarizētās vienības soļoja jaunajos lauka formas tērpos, kurus pēc tam gan izbrāķēja no no aprites daļēji izņēma. Paralēli uzvaras kulta čaulai paši Krievijas plašsaziņas ziņo par traģikomiskiem gadījumiem, kad 9. maija priekšvakarā valsts un pašvaldība kara veterāniem sniedz visai dīvainu atbalstu- politelēna maisiņu ar kādu kārumu un 9. maija atribūtiku. Kādas Viduskrievijas reģiona pilsētas kara veterāni dāvanā saņēma dvielīšus Georgija lentes krāsās. Arī rubļu miljardi, kas izdoti, lai izgatavotu dažāda kaluma un materiālu ordeņus, medaļas, brošas un simbolus, kas tiek dāvātas katros svētkos, apmēros vienkārši pārspēj jebkādas robežas. Piemēram, Putina inaugurācijas ceremonijas dalībnieki saņēma piemiņas medaļu, kuras cena ir 5000 rubļu. Kopumā ceremonijā piedalījās vairāk nekā 3000 cilvēku.
Analoģiska prakse ir ar katriem uzvaras svētkiem un citām norisēm, kad visa iespējamo militāristu, veterānu un citu sabiedrības slāņu ļaudis tiek pie kārotām medaļām, ar kurām greznoties kārtējā gājienā. Jā, vietā teikt, ka Krievijā šis medaljonisma institūts ir tradicionāls kopš senseniem laikiem, jo jebkādas prēmijas un uzslavas tika pārvērstas vimpeļos, godarakstos, medaļās un citās regālijās, nevis monetizētas vai materializētas ar sadzīves uzlabojumiem, kā tas notiek citviet pasaulē. Tieši tādēļ vai ikvienā Krievijas masu pasākumā ir tik daudz cilvēku, kuru apģērbu rotā desmitiem un pat vairāk ordeņu, medaļu un citu krāšņu piespraužu, kuras pēc būtības ir godam pelnītas (par labu dienestu, par 100 lēcieniem ar izpletni, par modrību robežu sardzē utt.), taču neatspoguļo konkrētā notikuma būtību. Proti, 90% tā saukto "veterānu" dažāda piegriezuma formastērpos ar milzu daudzumu medaļām, kad 9. maijā Krievijā tiek godāti kā varoņi, glābēji un uzvaras karoga uzvilcēji virs Reihstāga, patiesībā ir demobilizētas padomju armijas militārpersonas, jeb vairāk mums izprotami kā militārie pensionāri, kuri arī Rīgā mīl tērpties tik pat odiozi. Pat bērnišķi skaitot uz pirkstiem, redzams, ka Otrā pasaules kara laikā šie cilvēki labākajā gadījumā ganīja cūkas vai vispār švankājās tēva kājstarpē, jo, kā jau teicu, jaunākajam Otrā pasaules kara aktīvam frontiniekam pat pēc teorijas nevar būt mazāk par 82 gadiem, ja tas sācis karot kara pēdējās dienās- 1945. gadā un 15 gadu vecumā.

Gribas gan bilst, ka ne par to sāku. Vienkārši šis medaļu savdabīgais kults ir padomju laika mantojums, kurš spēcīgs joprojām gan Krievijā, gan citviet. Demokrātiskās valstīs, kā jau rakstīju, nekā tāda faktiski nav, jo medaļas un citi nemonetizēti piešķīrumi nekādas lielas priekšrocības nedeva kā iespēja pasūtījumu galdā tikt pie Dienvidslāvu cepumiem vai laba gabala doktora desas. Tas viss vienkārši veikalā tur bijis vienmēr, kamēr Krievijā joprojām par gadījumiem, kad vecs un slims cilvēks netiek pie elementārām komunālām ērtībām, kas pienāktos tāda vecuma cilvēkiem, bez mitas ziņo paši vietējie mediji.

Varbūt nevietā salīdzināt, zinot dažādās nacionālās atšķirības, taču Lielbritānijā Otrā pasaules kara uzvaras parāde 1945. gadā sākās pavisam citādi. Pirmās gāja karā bojā gājušo karavīru atraitnes ar bērniem, tad viņiem sekoja kara invalīdi. Un tikai pēc tam, kad visu gods tika atdots šiem cilvēkiem, soļoja armija. Maskavā liktais uzsvars uz vācu karogu bradāšanu, militārisma un vadoņu cildināšanu nekur nav zudis. Diezgan apšaubāmās vēlēšanās atbalstu guvušais Vladimirs Putins savā 2012. gada 9. maija uzrunā pat nekaunējās izmantot citātus, kas citādi izklausās pēc absolūtas demagoģijas, kas krustojas uz absolūtiem meliem. Piemēram, ka visiem jākaunas, ka tika pieļauta nacistiskās Vācijas varenības pieaugšana, kas noveda pie kara. Tas, ka 1939. gadā Krievija (PSRS) kopā Vāciju sāka dalīt Eiropu un iesāka Otro pasaules karu ar Polijas ieņemšanu, pieminēts dabiski netika. Un arī tas, kamēr Vācija vienu pēc otras pakļāva dažādas Eiropas valstis, PSRS to pašu darīja ar Baltijas valstīm, Rumāniju un Somiju, arī palika nepateikts. Netika pieminēts arī tas, ka vēl 1940. gadā Londonu bombardēja vācu lidmašīnas, kas tapušas no Krievijas dabas bagātībām un kuras vadīja piloti, kuri iepriekš skolojušies Vladimira Putina dzimtenē.

Un savādi arī skanēja Putina izteikums, ka vislielākie zaudējumi karā ļauj viņiem (Krievijai?) rīkoties kaut kā īpaši un citādāk savu interešu aizstāvībai. Otrā pasaules kara baisā statistika gan liecina, ka zaudējumus cieta visas valstis un Putina aritmētika ir vairāk nekā ciniska, zinot, ka Otrā pasaules kara laikā ietekmīgākās sabiedrotās, kas karu neizraisīja, arī cieta. ASV dzīvoja 131 miljons cilvēku un šī valsts karā zaudēja 405 399 karavīru, bet 652 000 tika ievainoti. 140 000 amerikāņu krita gūstā. Lielbritānijā uz to laiku mita tikai 47 miljoni britu, bet karā tika zaudēts 286 200 karavīrs. 280 000 tika ievainoti, 192 000 nokļuva gūstā.

Bez šaubām, Otrā pasaules kara laikā milzīgus zaudējumus piedzīvoja tieši totalitārā PSRS, kurā mita 147 miljoni cilvēku, jo zaudēja 8 860 400 karavīru, 14 685 593 padomju karavīru tika ievainoti un 4 559 000 nonāca gūstā. Šoreiz neuzskaitīsim, cik padomju karavīru gāja bojā no aizžogotājvienību ložmetējiem, cik vienkārši tika nošauti par iedomātiem grēkiem, cik gāja bojā, jo trūka šautenes utt. Tāpat te gan nāktos minēt, ka dažādu iemeslu dēļ PSRS uz 1945. gadu bija ārkārtīgi daudznacionāls veidojums, tādēļ Putina mēģinājumi primitīvi adaptēt PSRS militāros zaudējumus uz šodienas Krievijas daļas, piesaucot runas beigās krievu neonacistu sveicienu " Slava Rosiji", nav korekti. Ar nāves statistiku nodarboties ir nekaunība, jo jebkurš upuris ir traģēdija, nevis statistika.  Civilizētās valstīs to uzskata par tabu. Jā, ir valstis un atsevišķas kopienas, kuras veic dažādas manipulācijas ar cilvēku ciešanām, lai, dalot Otrā pasaules kara zaudētāju un viņu pēcnācēju mantību, iedzīvotos treknos kaklos. Krievijā šīs biedējošās īpašības līdz šim izpaudās vien komunistu neģēlības dēļ, kad golodomora, čekas un citu padomju šausmu upurus vienkārši pieskaitīja Otrā pasaules kara bilancei. Izskatās, Putina trešā valdīšana sākas tieši ar šo upuru izmantošanu kaut kādu īpašu tiesību iegūšanai. Es protams esmu par to, lai mēs pienācīgi godinātu krievu (un visu citu tautību) karavīrus, bet neesmu pārliecināts, ka man jādzīvo blakus Putina kodolraķetēm tikai tāpēc, ka viņš tā ar savu naftas&gāzes ordu jūtas komfortablāk.

Manās acīs 9. maijs ir diena, kad vienkāršais krievu karavīrs, noguris, nomocīts un izsalcis varēja atgriezties mājās, uzvarot Pasaules labāko armiju ar Pasaules bagātākās valsts atbalstu, nevis Nila Ušakova viņa Maskavas saimnieku inscenētie sintētiskie svētki Uzvaras parkā. Tiesa, daudzi māju vietā gan redzēja cietumus, gulagu ja tika sagūstīts un izsūtījumu no lielajām pilsētām pat tad, ja bija varonis, kas palicis bez kājas vai rokas, lai nebojātu kopēju ainavu, jo nekādu protēžu vai palīdzības šie cilvēki padomju zemē zem Staļina karoga nesaņēma. Bet tas jau būtu pavisam cits stāsts, kas man aizņemtu lielu laiku.

Esiet iecietīgi pret tiem ļaudīm, kam 9. maijs ir svēts, bet tos, kas aiz 9. maija drapērijām ņem rungu, turiet uzmanīgi acu priekšā!

Beigās, ja vēl ir pacietība, iesaku palasīt Krievijā labi zināma cilvēka pārdomas par līdzīgu tēmu: http://tema.livejournal.com/1139943.html
Bet te par viltus Otrā pasaules kara veterāniem arī kāds zināms cilvēks raksta: http://drugoi.livejournal.com/3729639.html
Un te par pseidoveterāniem mazliet plašāk: http://fotki.yandex.ru/users/acserg51/album/172403/?p=0