sestdiena, 2013. gada 31. augusts

Motoru rēkoņa

30. un 31. augustā Liepājā un apkārtnē rēca ne tikai sporta mašīnas, bet arī motocikli, jo mūsupusē plosījās tradicionālais ātruma festivāls "Rallijs Kurzeme". Vairāk bilžu meklējiet te: http://www.draugiem.lv/liepajalv/gallery/#/liepajalv/gallery/?pid=325555854 un te: http://www.draugiem.lv/liepajalv/gallery/#/liepajalv/gallery/?pid=325749527


pirmdiena, 2013. gada 26. augusts

100 tonnu svara

Šodien koncertzāles "Lielais dzintars" būvlaukumā sāka rosīties milzīgais pāļu urbis. Iespaidīgā tehnika sver ap 100 tonnām un to atgādāja no saulainās Igaunijas.
Ar ko šis agregāts ir interesants? Pirmkārt ar iespaidīgo izmēru, jo urbja diametrs vairāk atgādina skursteņa izmēru. Otrkārt ar to, ka tāda tehnika Liepājā vēl nav bijusi. Kā zināms, tad "Lielais dzintars" Liepājas mērogiem būs īsts debesskrāpis- aptuveni 30 metru augsts. Salīdzinājumam- aptuveni divas blakusstāvošās viesnīcas "Promenade hotel". Vai arī trešā daļa no 100 metrus augstā Liepājas TV torņa.
Zinot Liepājas smilšainās āres, tik lielai ēkai jābūt drošiem pamatiem. Un visbeidzot jāatgādina, ka agrāk visas mājas Liepājā kā arī bijušajā padomju zemē cēla, pāļus dzenot. iedomājieties tik, kas notiktu, ja pašā Vecliepājas centrā sāktu dzīt pāļus!
Mazliet bildes par būvlaukumā notiekošo var atrast te: http://www.draugiem.lv/liepajalv/gallery/?aid=49171884


piektdiena, 2013. gada 23. augusts

Krišjāņa Valdemāra ielā pārmaiņas

Kā jau ierasts, reizi pa reizei ziņoju par notiekošo Krišjāņa Valdemāra ielā no mobilā telefona, pa cik tas ir visu laiku kabatā.
Tātad- tramvajs tagad skrien pa jaunām sliedēm. Joprojām reversa kustība, tomēr labā ziņa, sliedes ieliktas labi, jo brauc tramvajs klusi. Nekad tik klusa braukšana nav bijusi. Protams, būs interesanti sagaidīt ziemu, kad zeme sasalst. Vai arī tad būs tik klusa braukšana, bet domājams, ka labāk jau būs. Tie, kuri ar tramvaju pa jauno sliežu posmu jau izbraukuši, teicās, ka esot varen laba un līdzena braukšana. Varot stāvēt kājās un nebaidīties, ka ka tramvajā apkritīs.
Bez tā visa, notiek tas, ko esmu uzteicis par labāko variantu Vecliepājai- starp sliedēm tiek likts vecais bruģakmens. Agrāk, piebildīšu, bija tikai smiltis. Būs tīrāks, būs skaistāk. Un ievēroju, ka Jūrmalas un Kr. Valdemāra ielas krustojuma pieturā ielu paaugstina, kas nozīmē, ka būs daudz ērtāka iekāpšana tramvajos un pie reizes tiks ierobežota skriešana pa ielu. Ļoti gudrs lēmums!
Un vēl nespēju nepriecāties par jauno ielas apgaismojumu. Tas ir fantastisks! Gaišs kā ārzemēs, kā tādos gadījumos mēdzam teikt.

svētdiena, 2013. gada 18. augusts

Glābiet Papi!

Kā ja solīju, brīvdienās gribēju uzrakstīt par nesenu viesošanos Rucavas novada Papē. 
Tā kā bērnu dieniņās te esmu daudz pavadījis laika, redzētais mani ļoti nepatīkami pārsteidza. Nu protams, ka bērnības atmiņas visiem ir saldas, bet šoreiz ne par tām. Pirmkārt nevienam nav noslēpums, ka Papes ciems un pludmale faktiski nepieder Latvijai. Un tam ir dabiski iemesli- dažus kilometrus tālāk ir plašā Lietuva, kurai jūras līnijas tik pat kā nav. Vismaz 1/5 lietuviešu katru vasaru meklē iespējas doties uz vienīgo leišu pludmali Palangas apkaimē un lielā mērā tā vairāk atgādina Austrumzemēm līdzīgu miestu, kurā visus trīs vasaras mēnešus skan skaļa mūzika, notiek tirgošanās, nevis kūtortu. Un visādi citādi nekāda klusuma tur nav. Arī atpūta tur izmaksā visai dārgi un vietas visiem nemaz nepietiek arī. Tāpēc blakus esošā Pape leišiem ir kā medus maize. Pludmale, meži un ezers. Arī daba te olgus gadus skaitījās tik pat kā neskarta, jo jūrā bija padomju armijas poligons, kurā bombardēja jūras mērķus. Tagad Papē labākie nekustamie īpašumi jau sen izpārdoti mūsu kaimiņiem, kuri tajos diezgan prasmīgi saimnieko. Ko tur liegties. Daudzās privātmājās tapuši kempingi un pat diezgan grezni viesu nami. Šad tad lietuvieši pat gatavi pārkāpt jebkādus noteikumus un Latvijas likumdošanu, lai iekārtotu sev tīkamu vidi. Arī tur nav jēgas izlikties. Tiek izzāģētas priedes, būvēts bez atļaujām un izbraukātas agrāk tik unikālās Papes pļavas. Desmit gadus atpakaļ leišu atpūtnieki pat izraisīja postošu ugunsgrēku kā dēļ krāsmatās pārvērtas daļa ciemata.
Kāpēc tā te noticis? Kāpēc pie Liepājas valda latvieši, ir skaisti, bet Papē bardaks? Jāsāk ar to, ka vietējie latvieši dalās trīs daļās- vieni ir dusmīgi un ar neviltotu izmisumu bezspēcīgi lūkojās uz notiekošo. Jo patiesi, ir taču drūmi redzēt, ka skaistais Papes zvejniekciems zaudējis savu vēsturisko auru- klusās viensētas, kurās agrāk smaržoja kūpinātas zivis, gaisā nevirmoja vairs darvoto laivu smārds un piekrastes saulē jau sen nežāvējas tīkli. 
Ir arī tādi, kas ir priecīgi izpārdot savu mantoto zemīti. Novads ir nomaļš un bez pārspīlējumiem to var saukt par nabadzīgu, tāpēc cilvēki, kas pārdod kādu daļu sava īpašuma, lai sakārtotu savu sadzīvi, ir jāsaprot. Daudzi laimi atraduši Liepājā, citi pat ārzemēs un sevi Papē dabiski vairs neredz. Taču ir trešā daļa. Tajā ir gan spekulanti, kas zemi no vietējiem izpirka par kapeikām un tagad to cenšas nopārdot par lielu cenu leišiem, gan tādi, kam pa lielam tādai "Papei un ko" ir uzkakāt. Diemžēl arī netrūkst vietējo pidriķu, kam viss ir po. To, ko ar lielu mīlestību pēc padomju armijas aiziešanas Papē sāka darīt, faktiski ir iznīcinājuši. Ir pilnībā nopostīts putnu vērošanas tornis papes ezera krastā. Lai arī tas nodega un gluži vainot tajā Rucavas novada varu nevarētu, tomēr vieta joprojām stāv kā pēc kara. Pa visu valsti slavenā un jauki iekārtotā vieta, uz kuru desmit gadus atpakaļ pat vedām viesus no tālajām ASV (un kuri pēc redzētā bija sajūsmināti), tagad ir aizaugusi. Pat informācijas stendi stāv netīri un ieauguši.
Lielākās šausmas ikvienam Papes apmeklētājam būs 8 km garais ceļš no Liepājas- Klaipēdas šosejas krustojuma. Jā, ceļu jāuztur valstij, saprotams. Tā tradicionāl to dara slikti. Taču kādēļ pašvaldība nevar ceļa malas sakārtot? Ar traktoru nopļaut malas, lai vismaz krūmi neskrāpētu mašīnu un gājējiem vai velobraucējiem būtu kur pamukt malā, kad kāds leišu "lidotājs" nesās ar kilometriem garu putekļu mākoni aiz sevīm, varētu gan. Varētu arī sakārtot un atjaunot informatīvās zīmes par apkārt esošajām apskates vietām. Varētu arī uzlikt kārtīgas brīdinājuma zīmes kā minimums trīs valodās- latviski, krieviski un arī lietuviski, ja reiz pagasts ir izpārdots šajā valodā runājošajiem. Un brīdināt būtu par ko. Par ātruma nepārsniegšanu, par gružošanu un sodiem, par pludmales izmantošanas kārtību, kurā starp citu, ir netīrs. Lai arī pludmales ir valsts īpašums, tomēr cik ap Baltijas jūru ir pašvaldības, kuru rīcībā ir pludmale? Ja Rucavā nav naftas, tai tagad ir kolosāla pludmale. Nesaprotu, kādēļ pludmalē nevar uzstādīt duci gružkastu. Nav naudas? Ir ļoti lēti varianti- armatūras stienis (pietiek ar 1,5m garumā), kam piemetināts burtiski aplis horizontāli pret zemi. Konstrukciju iedzen zemē un aplī iebāž kādu 80L gružumaisu, ko reizi dažās dienās nomaina. Kādēļ pie Papes bākas nevar uzstādīt vienu dēļu celiņu? Atbrauciet uz kādu no Liepājas pludmales celiņiem, apskatieties, cik elementāri to var sanaglot, ja neviens nezin. Nedomāju, ka vairāk par 10 kubikmetriem vajadzēs. Ja tam nav naudas, tad ir vēl lētākas iespējas izveidot taciņu. Piemēram, no tuvējās grants karjeras var atvest oļus. Nesaprotu, kādēļ unikālās Papes bākas apkārtni nevar ar elementāriem darbiem padarīt par labu apskates objektu, lai atbraukušie nelietuvieši te sajustos labi. Nostaigāt reizi mēnesī ar trimeri, reizi divās nedēļās satīrīt ceļmalas nav ļoti sarežģīti un dārgi arī. Un atcerieties, ka jāgriež arī krūmi grāvjos un ceļmalās,jo tās ir nezāles! Ja to izdara, vide būs sakoptāka un ērtāka kopšana būs cauru gadu. Neaizaugs tik ātri grāvji, netīreļu izmestie atkritumi nekrāsies.
Nolikt dažus soliņus, reizi gadā atjaunot informācijas stendus ir elementāri. Pielabot tos, ja kāds sabojā arī nav liela māka. Arī uztaisīt kādu sienu, kas atdalītu atkritumu konteinerus no stāvlaukuma nebūtu pārāk darbietilpīgi. To taču var izdarīt burtiski ar materiāliem, kas mētājas apkārt. Piemēram, no baļķiem un laukakmeņiem. Aizbrauciet dažus kilometrus aiz Lietuvas robežas un paskatiet, kā jaunie Papes zemju īpašnieki tur saimnieko. Starp citu, esmu gatavs apmaksāt Rucavas novadam kādu izglītojošu braucienu un uz vietas novadīt kādu lekciju. Varu sniegt bezmaksas padomus amatniecībā. Ja nepieciešams, esmu gatavs arī nopirkt āmuru, naglas, lāpstas, grābekļus, slotas. Aizdošu instrumentus- motorzāģi vai vēl šo to, lai sakārtotu Papes pludmales apkārtni. Esmu arī gatavs katru sezonu nopirkt gružu maisus pludmales gružkastēm. Domāju, būs cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt vēl dedzīgāk, taču jebkurā gadījumā, iniciatīvai jābūt Rucavas varas pusē.
Esiet tik labi, pastāstiet to kādam no tās puses, jo iespējams internetu tur lieto reti, cik noprotu.









piektdiena, 2013. gada 9. augusts

Latvijas vizītkarte

8. augustā mazliet izbraucām līkumu pa saulaino Lietuvu. Izmetām mazu līkumu ap Darbenai, Kretingu, Palangu un iegriezāmies Latvijas pierobežas miestā Papē. Par pēdējo vēl uzrakstīšu, jo sašutums par tur redzēto ir liels. Šoreiz par robežu.
Uzreiz gan bildīšu, ka neesmu viens no tiem, kurš fano par "lieliskajiem" leišu ceļiem vai slimīgi kritizē pašmājas pēc kaut kādām fragmentārām ainām, kas redzētas citur. Tomēr jau kuro gadu (ja nemaldos desmito), es nespēju nobrīnīties par bijušo Rucavas muitas punktu. Braucot no Lietuvas puses viss ir tā, kā jau nomaļā pierobežā- samērā klusi, normāls ceļš, nomarķēts ar normāliem ceļu stabiņiem, sadalošām līnijām, nopļautu ceļmalu un puslīdz labu asfaltu. Pie pieturām gružu kastes. Vārdu sakot, viss kā jau vajadzētu būt, bet nekā īpaša.  Tuvojoties Latvijas valsts robežai rodas sajūtas, ka tuvojamies kādai Ziemeļkorejai vai vismaz Baltkrievijai. Torņi, stabi, ēkas, brīdinājumi, būdas un drāšu žogi. Ja vēl stāvētu sargi ar suņiem un automātiem, starpības nebūtu nekādas. To visu vēl paspilgtina ēku aplupums, apzīmētās sienas, netīrie logi, netīrās ceļmalas, nenopļautie zālāji, aprūsējušie zīmju stabi. Šur tur krūmi jau pārauguši par kokiem un gluži kā labākajās maskēšanās paraugos bijušo Rucavas muitas punkta ēku no Lietuvas sedz koku puduri.
Nu labi, cik saprotu, tad šoseju no Rucavas līdz Liepājai labos. Vismaz tā valsts ceļu uzturētājs paziņoja. Tas protams notiks piecu gadu laikā pakāpeniski un tas ir diezgan loģiski. Bet kāpēc iepriekšējos piecus gadus un turpmākos piecus gadus, kamēr šoseja nebūs jauna, nevarētu uzturēt kaut vai vienkāršu kārtību un elementāru tīrību? Kāpēc gar šoseju Lietuvas pusē aug zaļa zālīte, kuru vismaz reizi mēnesī nopļauj, bet Latvijas pusē gar šoseju ir bedraina dubļu un smilšu masa, vietām pat divu metru platumā? No robežas līdz Rucavas krustojumam šī šoseja izskatās visšausmīgāk. Jo tuvāk Nīcai un Liepājai, jo labāk. Pie Liepājas šoseja un ceļmalas jau kā normālā valstī. Kāpēc tā? Ceļmala prot pļaut tikai Nīcā un Liepājā? Rucavā to nepieprot?
Nu ok, šosejas uzturēšanai naudas nav. Rucavas pašvaldībai naudas arī nav un izskatās, ka gribēšanas arī nav. Bet kāpēc paša valsts robeža nevar būt sakārtota? Es protams nezinu vai tās ēkas ir paredzēts atstāt vai nojaukt, bet kaut kas taču ir jādara. Lietuvas pusē robežpostenis ir korekti nojaukts. Ja nojaukšanai nav līdzekļu, varbūt vismaz ēku varētu korekti iekonservēt- ar ūdensizturīgu finieri aiztaisīt logus un durvis, satīrītu smilšu sanesumus, uzkrāsotu marķējuma līnijas uz asfalta, lai redzētu vismaz, kur braukt, nopļautu ceļmal un aizaugušās dobes pie posteņa. Vismaz varētu arī nojaukt tās pussabrukušās būdeles šosejas malā, kurās jau sāk krist ārā logi ar visiem rāmjiem. Darbs un izdevumi par dažiem simtiem, bet rezultāts būtu jaušams.
Esot Igaunijas pusē, ainu redzēju līdzīgu, mūsu pusē pamestība kā Černobiļā kamēr Igauņu robežas pusē bija skaists informācijas stends par Igauniju, soliņi ar gružu kastēm un lepni plīvoja Igaunijas karogs. Vai Latvijas valsts pusē nevar vismaz uzstādīt dažas gružu kastes un nolikt soliņus? Vai nevar uztaisīt vismaz apstāšanās vietu, kur nokārtot dabiskās vajadzības, lai nebūtu jāizbraukā ceļmalas? Šo es nu dien nesaprotu. Cik tad tas izmaksātu, ka to nevar atļauties? Cik tad Latvijā ir to nestrādājošo muitas punktu- desmit, divdesmit, simts? Nu bet nav tūkstošiem! Un Rucavas šoseja tomēr ir galvenais ceļš, kas savieno visu Kurzemi ar Eiropu!






trešdiena, 2013. gada 7. augusts

Liepājas ezera jaunā laipa ar skatu torni atklāta!

Šodien oficiāli atklāta gājēju laipa un abi ainavas vai putnu vērošanas torņi - Zirgu salas un Lauku ielas galā, kas uzbūvēti, īstenojot Dabas aizsardzības pārvaldes projektu ar garo nosaukumu “Antropogēno slodzi samazinošās un informatīvās infrastruktūras izveide “Natura 2000” teritorijās”.
Vairāk bildes lūkojat te: http://www.draugiem.lv/liepajalv/gallery/?aid=48853809







pirmdiena, 2013. gada 5. augusts

Daži Kuldīgas mirkļi

Jaukā pirmdienas rītā aizšāvām uz Kurzemes ģeogrāfisko centru- Kuldīgu, kas mūs sagaidīja ar Liepājai neraksturīgo bezvēju. Un kā jau tas pienākas, pirmkārt gājām uz Ventas Rumbu. Būts tur neskaitāmas reizes, taču Kuldīgas apmeklējums bez tās nav iedomājams.

Rumbas malā viss jauki. Pilsēta daudz darījusi, iekārtojot pilsētas puses krastmalu. Arī otrā pusē omulīgi. Vienīgais šķita, ka kuldīdzniekiem beidzot derētu piedomāt pie līdzenāku taciņu izveides no stāvlaukuma līdz Rumbai. Arī uz Kuldīgas peldvietu ved smilšaina taciņa un viesi ne vienmēr atbrauc kedās. Piemēram, kāziniekiem būtu ērtāk apstaigāt Ventas abus krastus. Kā līdzīgu, protams ar Kuldīgas materiāliem un akcentiem, ieteiktu aplūkot Grobiņas promenādes ideju. Vēl ieteiktu šo vietu padarīt pieejamu ļaudīm ar īpašām vajadzībām. Kaut vai izveidojot taciņu līdz Rumbai un dažu metrus uz Rumbas akmeņiem, lai ļautu izbaudīt varenās sajūtas arī ratiņniekiem.

Mazliet pārsteidza, ka Venta pie slavenā ķieģeļu tilta ir tik aizaugusi. Zaļumi ir skaisti, bet pavisam zudusi varenās upes sajūta. Vai tur nebūtu mazliet jāparetina tās upju zāles? It kāds, kas zin atbildi?
Pēc ūdenskrituma aizcierājām līdz peldvietai. Kā iedomīgam liepājniekam mazliet bija mulsinoši redzēt pludmali uz zālāja, kuru vietām sedz melnzemes plankumi. Skaidrs, ka balto pludmales smilšu te nav, bet varbūt tomēr par to Kuldīgai vajadzētu piedomāt. Daudzās pilsētās nav balto pludmaļu, bet smiltis var tīri jēdzīgi sagādāt. Tādas pludmales izveidotas upju krastos pat Eiropas megapolēs, jo nekas nav labāks par zvilnēšanu gaišās smiltīs. Pat labi kopts mauriņš to neatsver! Ja kas, domāju, ka brālīgā Liepāja dažas smagās mašīnas kravas ar jūras smiltīm Kuldīgai uzdāvinās!

Pastaigājoties pa Kuldīgas centru un tās tūrisma artēriju Liepājas ielu, gandarījuma sajūta. Labi sakārtota iela. Viss, kas klusai pilsētiņai vajadzīgs! Sirsnīgi ļaudis, jauki veikaliņi un kafejnīciņas. Malači! Vienīgais, kas joprojām sagādāja raizes ar bērniem, bija diezgan pagrūtā labierīcību atrašana. Mašīnu noparkojām laukumā pie Swedbankas, bet tur iekšā tualetes bija slēgtas un gaidīšana rezultātu nedeva. Zīmju, kas norādītu, kur meklēt citu WC, ieraudzīt nevarējām. Ciešoties sīkaļas apstaigāja Liepājas ielu. Norādes ar WC atrada, bet pašu WC nepamanīja. Pieņemu, ka labierīcības tur ir, bet iebraucējiem tomēr to atejas zīmi derētu vieglāk pamanāmu uzlikt. Kaut kā paskrējās garām. Bet nu sīkums, ko minu tikai kā racionālists. Vienkārši esam pieraduši, ka Liepājā uz katra stūra lielveikals ar tualetēm...

Visbeidzot devāmies uz slavenajām Riežupes alām. Meitenes pašas internetā tās sameklēja un gribēja redzēt. Te nu jāsaka, ka atrast tās iznāca pagrūti. Arī paša vainas dēļ, jo īpaši neizpētīju ceļu internetā. Bet... nav noslēpums, ka pasaulē lielākie tēriņi notiek tieši impulsīvi!
Sāksim ar to, ka no stāvlaukuma pie tās pašas bankas izbraucām uz apli pie Maksimas. Lai vai kā acīm meklēju virzienu uz alām vai Rumbas pagastu, neatradu. Izbraucu uz apvadceļa un ar telefonu atradu adresi. Vizuāli šķita, ka alas atrodas virzienā uz Talsiem, taču pabraucot garām Statoilam un šķērsojot Ventu, nojausma teicās, ka Talsu virziens iet garām. Griezāmies riņķī un braucām atpakaļ Kuldīgā, kur pēc kāda kilometra pamanījām baltas norādes uz kārotajām alām. Tālāk jau bija jāseko šīm zīmēm. Piebildīšu, ka atpakaļ braucot konstatējām, ka faktiski tās alas bija uzreiz aiz Ventas Rumbas un tikt tur bija diezgan viegli. Būtu vien noderējusi kāda lielāka vizuālā norāde pie pašas Rumbas un kafejnīcas.

Riežupes alas atrodas jaukā vietā. Apkārtne jauki sakopta. Iespējams ierunājās liepājnieka raksturs, bet tās raibās krāsas ar kurām izkrāsoti laukakmeņi, skulptūras un dažādi nieciņi mazliet lika atsaukt atmiņā Baltkrievijā un leišos redzēto. Tur vietējiem arī dikti patīk krāsas dažādās variācijās...
Pašas alas ir tīri interesantas. Jaukas gidu meitenes raiti vadīja ekskursiju. Tomēr mazliet jutos vīlies, kad par alām, kurām ir diezgan vērtīgs vēsturiskais mantojums man pastāstīja vien tad, kad prasīju. Faktiski nekas neliecināja par šo alu rašanos un ļaudīm, kuri šeit lēja savus sviedrus. Tūrisma objekta saimnieki savdabīgi manifestē savu pasaules redzējumu. Daudz mītu, mistikas- āderu krustpunkti, pārdabisku spēku gūšanas vieta... Arī stāstiņš par alas saimnieci ar zīlnieces spējām man šķita lieks, tāpēc nekādus laimes akmentiņus nemaz nesāku meklēt.

Alas ir labi koptas, cepuri nost, taču burtiski katrā alas dobumā izvietotie ziedi vairāk atgādināja kāda pazemes kulta altārus, kas drīzāk uzdzina šermuļus, nevis prieku. Tai pašā laikā es kā vēstures entuziasts būtu bijis gatavs piemaksāt pie 3 Ls biļeti, lai man parāda ar kādiem rīkiem alas tika raktas, kā smiltis krāva, pa kurieni veda uz pilsētu. Pie alas lieti noderētu arī kāds stends ar nelielu vizualizāciju. Varēja izvietot kādus darbarīkus- lāpstas, spaiņus, cirtņus, lāpas utt. Varbūt pat būtu vērts atbraukt uz Karostas cietumu Liepājā un iegūt pieredzi, organizējot lomu spēles un ļautu bērniem iejusties to laiku notikumos. Galvoju, ka daudziem tas noderētu un tūristu skaits būtu vēl lielāks.
Starp citu, par alām biju lasījis, ka ziemās tajās mājo sikspārņu kolonijas. Arī par šo faktu nekādu redzamu vizualizāciju neatradu, ja neskaita vienu maziņu gumijas sikspārni pie alas griestiem. Varbūt to raibo bērnu laukumu vajadzēja iekārtot, improvizējot par sikspārņu tēmu? Tomēr savs šiks būtu. Iespējams skatos pārlieku pārspīlēti, bet alu apsaimniekotājiem ieteiktu apmeklēt Veļičkas alu kompleksu pie Krakovas (Polijā). Protams, mērogi dažādi, tomēr tā pieeja un leģendu radīšana ir viena laba lieta Kurzemes popularizēšanai!

Rezumējot. Paldies Kuldīgai par jauko dienu! Kuldīga ir skaista pilsēta. Daudz padarīts, pilsētai ir labi saimnieki un galvenais- kuldīdznieki rullē!