pirmdiena, 2013. gada 5. augusts

Daži Kuldīgas mirkļi

Jaukā pirmdienas rītā aizšāvām uz Kurzemes ģeogrāfisko centru- Kuldīgu, kas mūs sagaidīja ar Liepājai neraksturīgo bezvēju. Un kā jau tas pienākas, pirmkārt gājām uz Ventas Rumbu. Būts tur neskaitāmas reizes, taču Kuldīgas apmeklējums bez tās nav iedomājams.

Rumbas malā viss jauki. Pilsēta daudz darījusi, iekārtojot pilsētas puses krastmalu. Arī otrā pusē omulīgi. Vienīgais šķita, ka kuldīdzniekiem beidzot derētu piedomāt pie līdzenāku taciņu izveides no stāvlaukuma līdz Rumbai. Arī uz Kuldīgas peldvietu ved smilšaina taciņa un viesi ne vienmēr atbrauc kedās. Piemēram, kāziniekiem būtu ērtāk apstaigāt Ventas abus krastus. Kā līdzīgu, protams ar Kuldīgas materiāliem un akcentiem, ieteiktu aplūkot Grobiņas promenādes ideju. Vēl ieteiktu šo vietu padarīt pieejamu ļaudīm ar īpašām vajadzībām. Kaut vai izveidojot taciņu līdz Rumbai un dažu metrus uz Rumbas akmeņiem, lai ļautu izbaudīt varenās sajūtas arī ratiņniekiem.

Mazliet pārsteidza, ka Venta pie slavenā ķieģeļu tilta ir tik aizaugusi. Zaļumi ir skaisti, bet pavisam zudusi varenās upes sajūta. Vai tur nebūtu mazliet jāparetina tās upju zāles? It kāds, kas zin atbildi?
Pēc ūdenskrituma aizcierājām līdz peldvietai. Kā iedomīgam liepājniekam mazliet bija mulsinoši redzēt pludmali uz zālāja, kuru vietām sedz melnzemes plankumi. Skaidrs, ka balto pludmales smilšu te nav, bet varbūt tomēr par to Kuldīgai vajadzētu piedomāt. Daudzās pilsētās nav balto pludmaļu, bet smiltis var tīri jēdzīgi sagādāt. Tādas pludmales izveidotas upju krastos pat Eiropas megapolēs, jo nekas nav labāks par zvilnēšanu gaišās smiltīs. Pat labi kopts mauriņš to neatsver! Ja kas, domāju, ka brālīgā Liepāja dažas smagās mašīnas kravas ar jūras smiltīm Kuldīgai uzdāvinās!

Pastaigājoties pa Kuldīgas centru un tās tūrisma artēriju Liepājas ielu, gandarījuma sajūta. Labi sakārtota iela. Viss, kas klusai pilsētiņai vajadzīgs! Sirsnīgi ļaudis, jauki veikaliņi un kafejnīciņas. Malači! Vienīgais, kas joprojām sagādāja raizes ar bērniem, bija diezgan pagrūtā labierīcību atrašana. Mašīnu noparkojām laukumā pie Swedbankas, bet tur iekšā tualetes bija slēgtas un gaidīšana rezultātu nedeva. Zīmju, kas norādītu, kur meklēt citu WC, ieraudzīt nevarējām. Ciešoties sīkaļas apstaigāja Liepājas ielu. Norādes ar WC atrada, bet pašu WC nepamanīja. Pieņemu, ka labierīcības tur ir, bet iebraucējiem tomēr to atejas zīmi derētu vieglāk pamanāmu uzlikt. Kaut kā paskrējās garām. Bet nu sīkums, ko minu tikai kā racionālists. Vienkārši esam pieraduši, ka Liepājā uz katra stūra lielveikals ar tualetēm...

Visbeidzot devāmies uz slavenajām Riežupes alām. Meitenes pašas internetā tās sameklēja un gribēja redzēt. Te nu jāsaka, ka atrast tās iznāca pagrūti. Arī paša vainas dēļ, jo īpaši neizpētīju ceļu internetā. Bet... nav noslēpums, ka pasaulē lielākie tēriņi notiek tieši impulsīvi!
Sāksim ar to, ka no stāvlaukuma pie tās pašas bankas izbraucām uz apli pie Maksimas. Lai vai kā acīm meklēju virzienu uz alām vai Rumbas pagastu, neatradu. Izbraucu uz apvadceļa un ar telefonu atradu adresi. Vizuāli šķita, ka alas atrodas virzienā uz Talsiem, taču pabraucot garām Statoilam un šķērsojot Ventu, nojausma teicās, ka Talsu virziens iet garām. Griezāmies riņķī un braucām atpakaļ Kuldīgā, kur pēc kāda kilometra pamanījām baltas norādes uz kārotajām alām. Tālāk jau bija jāseko šīm zīmēm. Piebildīšu, ka atpakaļ braucot konstatējām, ka faktiski tās alas bija uzreiz aiz Ventas Rumbas un tikt tur bija diezgan viegli. Būtu vien noderējusi kāda lielāka vizuālā norāde pie pašas Rumbas un kafejnīcas.

Riežupes alas atrodas jaukā vietā. Apkārtne jauki sakopta. Iespējams ierunājās liepājnieka raksturs, bet tās raibās krāsas ar kurām izkrāsoti laukakmeņi, skulptūras un dažādi nieciņi mazliet lika atsaukt atmiņā Baltkrievijā un leišos redzēto. Tur vietējiem arī dikti patīk krāsas dažādās variācijās...
Pašas alas ir tīri interesantas. Jaukas gidu meitenes raiti vadīja ekskursiju. Tomēr mazliet jutos vīlies, kad par alām, kurām ir diezgan vērtīgs vēsturiskais mantojums man pastāstīja vien tad, kad prasīju. Faktiski nekas neliecināja par šo alu rašanos un ļaudīm, kuri šeit lēja savus sviedrus. Tūrisma objekta saimnieki savdabīgi manifestē savu pasaules redzējumu. Daudz mītu, mistikas- āderu krustpunkti, pārdabisku spēku gūšanas vieta... Arī stāstiņš par alas saimnieci ar zīlnieces spējām man šķita lieks, tāpēc nekādus laimes akmentiņus nemaz nesāku meklēt.

Alas ir labi koptas, cepuri nost, taču burtiski katrā alas dobumā izvietotie ziedi vairāk atgādināja kāda pazemes kulta altārus, kas drīzāk uzdzina šermuļus, nevis prieku. Tai pašā laikā es kā vēstures entuziasts būtu bijis gatavs piemaksāt pie 3 Ls biļeti, lai man parāda ar kādiem rīkiem alas tika raktas, kā smiltis krāva, pa kurieni veda uz pilsētu. Pie alas lieti noderētu arī kāds stends ar nelielu vizualizāciju. Varēja izvietot kādus darbarīkus- lāpstas, spaiņus, cirtņus, lāpas utt. Varbūt pat būtu vērts atbraukt uz Karostas cietumu Liepājā un iegūt pieredzi, organizējot lomu spēles un ļautu bērniem iejusties to laiku notikumos. Galvoju, ka daudziem tas noderētu un tūristu skaits būtu vēl lielāks.
Starp citu, par alām biju lasījis, ka ziemās tajās mājo sikspārņu kolonijas. Arī par šo faktu nekādu redzamu vizualizāciju neatradu, ja neskaita vienu maziņu gumijas sikspārni pie alas griestiem. Varbūt to raibo bērnu laukumu vajadzēja iekārtot, improvizējot par sikspārņu tēmu? Tomēr savs šiks būtu. Iespējams skatos pārlieku pārspīlēti, bet alu apsaimniekotājiem ieteiktu apmeklēt Veļičkas alu kompleksu pie Krakovas (Polijā). Protams, mērogi dažādi, tomēr tā pieeja un leģendu radīšana ir viena laba lieta Kurzemes popularizēšanai!

Rezumējot. Paldies Kuldīgai par jauko dienu! Kuldīga ir skaista pilsēta. Daudz padarīts, pilsētai ir labi saimnieki un galvenais- kuldīdznieki rullē!





















Nav komentāru: