Daži atvasaras mirkļi laukos

Mazliet svētdienas telefonbildes...

Jauka diena leišmalē

Šad tad rakstīju par jaukām vietām Rucavas puses Kalnišķos. Esmu tur pavadījis jaukas dieniņas bērnībā. Sēžot uz šķūņa jumta vērojām padomju kara lidmašīnas, kas bombardēja Papes poligonu ar fosfora bumbām. Bet naktīs, guļot zem ābelēm teltīs, klausījāmies kā pa šoseju traucas autobusi. Visbiežāk bija dzirdami sarkanie Ikarusi, kuri viegli gaudojot no Kaļiņingradas cauri Klaipēdai brauca uz Liepāju. Toreiz ļoti, ļoti gribējās iekāpt tādā autobusā un doties kādā ceļojumā.
Agros rītos mūs modināja traktori, kuri gar mājām ducināja uz kolhoza laukiem. Rīti bija arī kaut kādi īpaši. It kā drēgns, it kā miglains, bet smaržojošā mežmalas zāle bija vēsi rasaina un aizdzina miegu. Kad rītos lija lietus, lāses neticami skaļi prata bungot uz visa, kas bija ap telti. Uz spaiņa dibeniem, uz akas vāka, uz koku lapām, uz telts sienām.
Šad tad vecāki ļāva nakšņot mašīnā. Toreiz lielākais prieks bija nolaist dzeltenā Zaparožeca sēdekļus un klausīties vēlos vakaros radio. Un siltās atmiņās arī mūsu toreizējais draudziņš- mazs melns sunītis vārdā Lācītis. Un īpaši savādi, redzēt te savus bērnus, kuri vecumā, kad risinājās notikumi, kurus tagad sentimentāli atminos.
Nu jā, šoreiz raksts bez dziļā satura un vēstījuma vietā jaukas atmiņas ar dažiem telefona mirkļiem par vietu, kuru patīkami apmeklēt...

Rudentiņš...

Rudie lauki.

Lai uzmundrinātu no sliktām ziņām un citām likstām nogurušos tautiešus, sabiedrībā pazīstami cilvēki, nespēdami izdomāt neko citu, apelē pie tā, ka latviešiem ir paveicies, jo te ir skaista zeme, skaistas tautasdziesmas un piemetina klāt vēl līdzīgas pļāpas. Taču ej nu ieskaidro cilvēkam Rīgā vai citā Latvijas pilsētā, kas nostrādājies kā vergs uz galerām par 300Ls uz rokas, ka viņam ir paveicies būt Latvijas iemītniekam. Ej nu iestāsti cilvēkam no kāda miesta, kas reāli izmirst, jo cilvēki no tā bēg prom, kurā nedēļas jautrākā nodarbe ir alum līdzīga divlitru šķidruma vai citas suslas iegāde un tukšošana. Ej nu pacel vīrieša garu, čāpstinot pantiņus par latvieša darba tikumu, ja vīram jānāk mājās pie sievas un bērniem, bet naudas kā nav tā nav. Un runas par gaišo nākotni katru gadu skan no jauna un jauna...
Mums apkārt tiešām ir burvīgas gadalaiku pārmaiņas, kuras visbiežāk aiz mūžīgām naudas likstām aizmirstam, jo prātā griežas vien domas par dramatiskajiem apkures rēķiniem, neskatoties, ka dzīvojam burtiski mežu ielokā, uz kūdras, starp milzu lapu kaudzēm un vējos, kas viss pēc būtības ir dabisks un videi draudzīgs enerģijas iegūšanas materiāls. Kurzemnieki siekalojas, runājot par jūras delikatesēm- reņģēm un mencām, laucinieki sūkstās, ka nav ar ko kurināt savu lauku namiņu, bet pilsētās cilvēki stāv rindās pēc pārtikas palīdzības pakām ar poļu makaroniem... Nu gluži vai ainas no aizspogulijas.
Un tomēr... Latvija ir skaista zeme, kurā dzīvo labi cilvēki, kas tik tiešām ir darba rūķi un zvērīgi pacietīgi. Strādājam tā, cik slinkais grieķis pat ļaunākajos murgos nav redzējis. Tāpēc baudam dzīvi!

Priežu meža neburvība

Mežs kā pļaujas lauks.

Mūsu lauku pusē vienmēr bija tāda īpaša sajūta. Agrāk Kalnišķi bija diezgan dzīvelīgs ciems Tagad jau vairs ne. Taisnības labad gan jāsaka, ka tas ir objektīvi. Tāpēc tā nomales ir diezgan klusi meža nostūri. Un lielā mērā tas bija un ir pasakaini.
Nu viss mainījies. Apkārtējo mežu īpašnieki savu mežu izpārdeva un tagad tur ir tā kā redzams bildē. Es protams saprotu, ka mežs nevar pāraugt un ciršana ir dabiska. Bet... žēl bez gala. Te pavadīti labi laiki bērnu dienās.

Zelta rudentiņš

Nu tad ko, rudens savā krāšņumā?

Liepājas apkārtnes meži maz atšķiras no kanoniskām ainiņām iz biezi tiražētām pastkartēm...

2.oktobra vasara

Bet rudens taču!

Nu gluži vai vasaras vidus sajūtas radās Kalnišķos. Šalc silts vējiņš, zilas debesis, daži mākoņi, saule silda tik patīkami, ka sajūtas kā iz vasaras pusdienas laika. Dīķītī ūdens silts kā piens, bet mazas zivteles pa brīžam uzplunkšķina un  tur pat vējā lokās dzeltējošās niedres... Bet, paskatoties kalendārā, taisni vai neticami- 2.oktobris. 

Barbarisms

Klusajos Rucavas pagasta Kalnišķos arī mēdz cirst.

Bija skaistas vasaras. Skaists mežs apkārt. Brauca tur cilvēki baudīt neskartu dabu. Rudeņos sēņotāji. Ziemās klusums, stirnas, lapsu pēdas. Liels mežs, netālu purvs, Papes ezers, savvaļas zirgu ganības. Kad aprīļa pirmajās siltajās dienās braucām klejot pa šo brīnišķo dabas stūrīti, pavērās tāds ''varens'', armagedona cienīgs skats. Kā lai saprot to barbarismu, ciniskumu un mantkārību, kas tā liek izvarot mūsu dabu? Ja reiz mežu izcērt, to dara daudz, daudz saudzīgāk. Te visi celmi un nevajadzīgie baļķi krustu šķērsu, ar meža kaķiem izdangāti visi apkārtnes ceļi, traucējošie grāvji piegāzti ar zariem un satrūdējušiem kokiem. Tālāk aiz zariem nomesta liela tukša eļļas muca. Neticami, ka šādi barbari paliks nesodīti.

Mmmmm, zivtiņas žāvējas!

Uz Līgo svētkiem pie alutiņa!

Tuvojas vasaras skaistākie svētki- Līgo svētki. Lauku ļaudis steidz šo to piegatavot. Kas nebrūvē miestiņu, laikus to sapērk un nes pagrabā. Tiek domāts par ķimeņu siera rituļiem. Arī žāvēta zivtiņa, ko ar aliņu baudīt. Nu, siekalas jau tek?

Uzbildēts Liepājas rajona Kalnišķos.