otrdiena, 2008. gada 29. janvāris

Barbarisms

Klusajos Rucavas pagasta Kalnišķos arī mēdz cirst.
Bija skaistas vasaras. Skaists mežs apkārt. Brauca tur cilvēki baudīt neskartu dabu. Rudeņos sēņotāji. Ziemās klusums, stirnas, lapsu pēdas. Liels mežs, netālu purvs, Papes ezers, savvaļas zirgu ganības. Kad aprīļa pirmajās siltajās dienās braucām klejot pa šo brīnišķo dabas stūrīti, pavērās tāds ''varens'', armagedona cienīgs skats. Kā lai saprot to barbarismu, ciniskumu un mantkārību, kas tā liek izvarot mūsu dabu? Ja reiz mežu izcērt, to dara daudz, daudz saudzīgāk. Te visi celmi un nevajadzīgie baļķi krustu šķērsu, ar meža kaķiem izdangāti visi apkārtnes ceļi, traucējošie grāvji piegāzti ar zariem un satrūdējušiem kokiem. Tālāk aiz zariem nomesta liela tukša eļļas muca. Neticami, ka šādi barbari paliks nesodīti.

Nav komentāru: