trešdiena, 2012. gada 31. oktobris

Rudentiņš...

Rudie lauki.
Lai uzmundrinātu no sliktām ziņām un citām likstām nogurušos tautiešus, sabiedrībā pazīstami cilvēki, nespēdami izdomāt neko citu, apelē pie tā, ka latviešiem ir paveicies, jo te ir skaista zeme, skaistas tautasdziesmas un piemetina klāt vēl līdzīgas pļāpas. Taču ej nu ieskaidro cilvēkam Rīgā vai citā Latvijas pilsētā, kas nostrādājies kā vergs uz galerām par 300Ls uz rokas, ka viņam ir paveicies būt Latvijas iemītniekam. Ej nu iestāsti cilvēkam no kāda miesta, kas reāli izmirst, jo cilvēki no tā bēg prom, kurā nedēļas jautrākā nodarbe ir alum līdzīga divlitru šķidruma vai citas suslas iegāde un tukšošana. Ej nu pacel vīrieša garu, čāpstinot pantiņus par latvieša darba tikumu, ja vīram jānāk mājās pie sievas un bērniem, bet naudas kā nav tā nav. Un runas par gaišo nākotni katru gadu skan no jauna un jauna...
Mums apkārt tiešām ir burvīgas gadalaiku pārmaiņas, kuras visbiežāk aiz mūžīgām naudas likstām aizmirstam, jo prātā griežas vien domas par dramatiskajiem apkures rēķiniem, neskatoties, ka dzīvojam burtiski mežu ielokā, uz kūdras, starp milzu lapu kaudzēm un vējos, kas viss pēc būtības ir dabisks un videi draudzīgs enerģijas iegūšanas materiāls. Kurzemnieki siekalojas, runājot par jūras delikatesēm- reņģēm un mencām, laucinieki sūkstās, ka nav ar ko kurināt savu lauku namiņu, bet pilsētās cilvēki stāv rindās pēc pārtikas palīdzības pakām ar poļu makaroniem... Nu gluži vai ainas no aizspogulijas.
Un tomēr... Latvija ir skaista zeme, kurā dzīvo labi cilvēki, kas tik tiešām ir darba rūķi un zvērīgi pacietīgi. Strādājam tā, cik slinkais grieķis pat ļaunākajos murgos nav redzējis. Tāpēc baudam dzīvi!

Nav komentāru: