ceturtdiena, 2012. gada 4. oktobris

Tosmares kolorīts

Tosmarē joprojām viss mierīgi.
Joprojām vairums Latvijas ļaužu, kuri satiek kādu liepājnieku, visu pirms prasa par Karostu. Vairums cilvēkiem Karosta joprojām ir tāda kā Latvijas Černobiļa. Vēl ir tāda grupa cilvēciņu, kas pilnā nopietnībā uz Karostu ved Liepājas viesus un stāsta visādas šausmu lietas. Un pat baida atbraucējus, ka Karostā ir bīstami. Un vēl ir arī tādi, kas pie pilnas pārliecības aicina uz Karostu nebraukt, kad satumst. Jo te jau viss kas varot notikt!
Bet patiesībā, cilvēki maldās. Karostā viss ir labi. Te tiek atjaunoti nami, labotas ielas, nojaukti grausti, uzstādīts jauns apgaismojums. Protams, Karostā atkal saimnieko militāristi, taču par laimi tie ir mūsu pašu kara jūrnieki un zemessargi.
Protams, Karostā ir daudz pamestu namu, kurus vajadzētu salabot.
Un tomēr, ja esat nolēmuši pabaidīt Liepājas viesus, labāk aizvediet viņus uz Tosmari. Arī te jūs neviens nenosītīs. Par laimi. Un arī te jūs neredzēsiet nomaldījušos padomju karavīrus ar kalašņikoviem. Un arī pižiku kaudzes te sen vairs nav.
Bet ir pavisam cita lieta, proti, Tosmare ir spilgta vizualizācija padomju režīmam, ko Latvijas iemītniekiem derētu atcerēties vai jauniešiem ieraudzīt. Drausmīga padomju armijas arhitektūra, kurā izmitināja tūkstošiem svešzemju militāristu ģimenes. Mājas, kuras būvēja melnīgsnēji vīri no Vidusāzijas un kas tādas lietas kā līmeņrādis nemaz nepazina. Ielas, kuras asfaltēja tieši uz melnzemes un tagad atgādina kartupeļu laukus. Bērnu laukumi, kuru galvenā izprieca maziem tosmariešiem bija zemē ieraktas riepas.
Šur tur sastopami nelaimīgi cilvēki, kuri joprojām klusībā katru rītu ieslēdz radio, klausoties vai nav atgriezusies sarkankarogotā Baltijas kara flote. Te aiz logiem joprojām redzami mazdārziņi, kurus ierobežo ar durvīm, dzeloņdrātīm un dēlēm, kas nākušas no ieroču kastēm. Šur tur joprojām tiek krāsotas smago automašīnu riepas, lai tās pārvērstu par puķu dobītēm. Māju sienas te neappūš ar krāsu flakoniņiem, bet glezno ar darvainu pindzeli, kas samērcēta vecā un brūnā grīdas krāsā, lai uzrakstītu, ka Antons mīl Svetu. Un šur tur pie namu kāpņu telpām stāv jiftīgi zaļi koka soliņi, uz kuriem mīl sēdēt vietējās tantiņas raibos un biezos lakatos, lai pačalotu par laikiem, kad "Baltikas" klubā reiz notika fantastiski deju vakari, kad par siltumu varēja tik pat kā neko nemaksāt un vispār viss bija labāk.

Nav komentāru: