Jauka diena leišmalē

Šad tad rakstīju par jaukām vietām Rucavas puses Kalnišķos. Esmu tur pavadījis jaukas dieniņas bērnībā. Sēžot uz šķūņa jumta vērojām padomju kara lidmašīnas, kas bombardēja Papes poligonu ar fosfora bumbām. Bet naktīs, guļot zem ābelēm teltīs, klausījāmies kā pa šoseju traucas autobusi. Visbiežāk bija dzirdami sarkanie Ikarusi, kuri viegli gaudojot no Kaļiņingradas cauri Klaipēdai brauca uz Liepāju. Toreiz ļoti, ļoti gribējās iekāpt tādā autobusā un doties kādā ceļojumā.
Agros rītos mūs modināja traktori, kuri gar mājām ducināja uz kolhoza laukiem. Rīti bija arī kaut kādi īpaši. It kā drēgns, it kā miglains, bet smaržojošā mežmalas zāle bija vēsi rasaina un aizdzina miegu. Kad rītos lija lietus, lāses neticami skaļi prata bungot uz visa, kas bija ap telti. Uz spaiņa dibeniem, uz akas vāka, uz koku lapām, uz telts sienām.
Šad tad vecāki ļāva nakšņot mašīnā. Toreiz lielākais prieks bija nolaist dzeltenā Zaparožeca sēdekļus un klausīties vēlos vakaros radio. Un siltās atmiņās arī mūsu toreizējais draudziņš- mazs melns sunītis vārdā Lācītis. Un īpaši savādi, redzēt te savus bērnus, kuri vecumā, kad risinājās notikumi, kurus tagad sentimentāli atminos.
Nu jā, šoreiz raksts bez dziļā satura un vēstījuma vietā jaukas atmiņas ar dažiem telefona mirkļiem par vietu, kuru patīkami apmeklēt...