Kā Pasaules naba

Tāds izskatās agrs pavasaris mierīgā zemē.

Pasaulē diezgan nemierīgi- vieni karo, otriem drausmīgas kataklizmas. Bet pie mums kā Visvarenā azotē- strauji kūst sniegs, iet ledus, kārklu zari krāsojas sarkani, no zemes laužas sniegpulkstenīši, pludmales krūmos jau pūpoliņi. Viss klusu, viss mierīgi. Vien rodas sajūta, ka mums tas nezin kādēļ nav pa prātam. Šķiet, ka savu īpašu zemes novietojumu, drošumu un ērtības nenovērtējam.
Neskatoties uz to, ka Japānā prātam neaptveramas zemestrīces, bet pie mums vien sniegs un kāds vējelis, ceļi kā pēc zemestrīcēm ir tieši pie mums, nevis viņiem. Neskatoties, ka mūsu ir tikai divi miljoni, bet japāņu 130 miljoni, mūsu jaukākie zemes pleķīši itin bieži tik pieķēzīti, it kā te dzīvotu lielās Ķīnas populācija. Un sakiet vēl, ka mēs novērtējam savas vietas, dabas un laika apstākļu dotumus. Iedomājieties, cik tagad pasaulē ļaužu miljoni, kas ar lielāko prieku cunami, zemestrīču un karu plosītas vietas, pat piemaksājot, samainītu uz mūsējo vietiņu uz lielās Pasaules kartes?