Pastāstīšu kādu pasaciņu. Reiz, kad Liepāja bija milzīgās padomju karflotes bāze un ieraudzīt pilsētā zem liepām kādu ārzemnieku bija neiespējami, cilvēki dzīvoja daudz nesteidzīgāku dzīvi. Katrs sīkums, ko tagad uztveram kā neko, bija kas īpašs. Piemēram, par pieciem rubļiem nopirkt celofāna maisiņu, ko rotāja puskaila meitene vai kovbojs, kas pīpēja Marlboro cigareti, bija liels notikums. Iemainīt pret kaut kādu krikumu tukšu alus skārdeni arī bija notikums. Kādā no sestdienas tirgiem nopirkt uzlīmi uz kuras bija uzraksts Camel un uzlīmēt to goda vietā, piemēram uz ledusskapja vai automašīnas pārsega, bija kaut kas ļoti īpašs. Tādi sīkumi darīja mūsu ikdienu īpašu. Bet bija arī citādi īpašas dienas. Kad mamma mani ņēma pie rokas un aizveda uz Jūrmalas parka atrakcijām.
Margrietiņa, raķetes un tad autotrodoms. Pēc tam, ja mammai makā bija dažas piecpadsmit kapeikas, sekoja spēļu automāti, piemēram- jūras kauja.
Un tad īpašas dienas kulminācija sekoja bērnu kafejnīcas "Pasaciņa" apmeklējums. Putukrējums metāla trauciņā ar plastmasas kājiņu, ko bija kāri jāēd ar alumīnija tējkaroti, buljona pīrādziņš par 14 kapeikām, bieza tomātu sula graņonkā par astoņām kapeikām. Kā šodien stāv atmiņā krēslainās kafejnīcas telpas ar sienu gleznojumiem no dažādām multfilmām, ar tumši sarkano dermantīnu apsistā lete aiz kuras stāvēja bārmene, kafijas automāta šņākšana, tējkarotīšu skaņa, kas tika kasīts pēdējās putukrējuma karotes no metāla trauciņa.
Kādēļ es to atstāstīju, jautāsiet. Vienkārši ejot pa Peldu ielu, ieraudzīju, ka kafejnīca "Pasaciņa" vēl ir. Taču zem nosaukuma "Pasaciņa" atrodama Ukraiņu virtuve, kā to vizualizē iespaidīga reklāma, kas darināta tieši tādā manierē, kad uz šo kafejnīcu nācu es, būdams bērns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru