Diezgan klusi

Zivju iela pieaugusi.

Reiz Zivju iela bija pavisam citādāka. Trokšņaināka, ļaužu pārpilna. Pirmajos ulmaņlaikos te bija īsta pirkšanas un pārdošanas Klondaika. Piparbodītēs burtiski rāva iekšā. Vairums veiklāko tirgoņu līdz okupācijai bija Liepājas žīdiņi, reiz man stāstīja devītajā gadu desmitā iesoļojis vīrs, kas te bērnu dienās bieži caurgāja.
Tagad Zivju iela pavisam citāda. Nav te vairs arī pērnā gadsimta deviņdesmito gadu rosības, kad pēc tumsas iestāšanās uz "Pablo" saplūda ļaudis. Pat tie, kas negāja trokšņainajā krogā, palika ārpusē pie mašīnām un tusēja. Vieni mašīnās pagrieza mūziku uz pilnu klapi, citi pa stūriem spaidījās. Pat apkārtējie pagalmi mudžēja no dumpīgiem tīņiem, metālistiem un pankiem. Nu te viss citādāk. Pavisam citādāk.