Reiz še bija veikals "Lotoss". Pretēji nosaukumam te nebija nekāda sakara ar lotosa ziedu un tam piemītošo erotismu. Tieši tāpat kā tagad, te tirgoja saimniecības preces. Vēl padomju laikos te varēja nopirkt šo to dārzam, kā piemēram dūmu sveces kaitēkļu iznīdēšanai. Vietā teikt, ka šīs lieliskās ierīces pirkām, bet nevis kaitēkļu iznīcināšanai, bet gan lieliskām nodarbēm kā kara spēlēm. Palaidām kādu baisi dūmojošo bundulīti un ar saviem koka automātiņiem vai vienkāršiem koka žagariem skrējām, kliedzot urā. Nezin kādēļ, bet no tiem laikiem atceros, ka reti kurai sētas puika gribēja būt krievos. Visi vācieši. Līdzīgi ar indiāņiem bija- visi gribēja būt Goiko Mitiči, neviens negribēja būt kovbojs.
Bet nu galīgi no temata atgāju. Tātad- šis ir Ezera, Jūrmalas, Klaipēdas ielas un Siena tirgus laukuma krustojums. Varētu šķist, ka te krustojas ļoti daudz ielu, bet nekā. Vienkārši vienā krustojuma pusē Jūrmalas iela ir Jūrmalas iela, bet otrā pusē tā paliek par Ezera ielu. Ar Klaipēdas ielu analoģiski- šķērsojot Ezera- Jūrmalas ielu, tā transformējas par Siena tirgus laukumu. Bet citādi šī vieta vien ievērības cienīga ar to, ka vasarās pie šī afišu staba mīl parazitēt rajona iešāvēji. Citādi sakot- vietējie zildeguņi...
2 komentāri:
Vienkārši fantastiski šie dzīves stāstiņi, kas sasaista kādu vietu ar konkrētu dzīves pieredzi un atmiņām! Bauda lasīt!
Bet Liepājā jau droši vien ne mazums arī pašu krievu puiku, tie jau tad droši vien atkal negribēja būt par vāciešiem?
Es no saviem bērnības kariņiem Bauskā vispār tā skaidri neatceros, ka mēs izvēlētos vāciešus, krievus vai kādus citus. Laikam vienkārši sadalījāmies pa grupiņām un karojām tāpat.
Nu toreiz jau bija pavisam vienkārši- visa pamats zēniem bija kara filmas. Bija tikai vienas- padomju. Iespaids radās no tām. Vācieši tādi huligāni, kas ar uzrocītām piedurknēm un spīdīgās ķiverēs. Un nelieši- ar blumīzeriem, uz smukiem tankiem, smukās formās. Ko sētas huligāniem vairāk vajadzēja, ko?
Ierakstīt komentāru