Sētnieka aroda prasmes

Viens trotuārs- divējāda tīrīšana.

Allaž esmu cienījis sētniekus- īstus sava aroda pratējus. Lai vai cik šis darbs šķistu primitīvs, tomēr vietā teikt, ka tas tā nebūt nav, nerunājot, ka fiziski tik viegli arī nav. Kopš pašam teju katru dienu jāuzkopj sava nama apkārtne, to pa īstam novērtēju. Proti, sniegu var tīrīt katru dienu un tam nebūs nekādas jēgas, ja to nedarīs pareizi. Bieži vien nav jēgas pakļauties pašvaldības miliču uzspiestai konjunktūrai, ka līdz ar katru uzsnigušo sniega kārtiņu jāskrien šķūrēt sniegs. Patiesību sakot, sētniekam ir jāievēro laika svārstības. Ja laukā salīgs, sniegu piebradāt nemaz nav tik viegli un histerizēt ar slaucīšanu ir lieki, bet ja sals ir tikai naktīs, bet pa dienu sāk kust, jāpiesargās sniegu atstāt pakusušu uz nakti. Tad bēdu ieleja. Un redzi, cik liela starpība, kad sniegs nav tīrīts pēc šīs sistēmas.
Līdzīgi ar rudeņiem. Joprojām netieku gudrs, kādēļ skaistās rudens lapas tiek uzskatītas par kaut ko briesmīgu, kas jāsteidz tās uzreiz savākt, kamēr suņu kakas pēc ziemas bieži vien paliek uz ilgākiem laikiem...