Atceroties leģionārus

16. martā ziedi gulst arī Liepājas Centrālkapos.

Šodien 16. marts. Šodiena, ir tā diena, kad Latvijā pieņemts atcerēties tos 150 000 vīrus no Latvijas, kas cīnījās pret cilvēces vēsturē nežēlīgāko režīmu, kas bija nesaudzīgi izrīkojies ar veselu tautu likteņiem, kā tam bija labpaticies, lai apmierinātu savas necilvēciskās vajadzības.
Latvijas leģionāri nebija kādas valsts algotņi kā to mēdz uzsvērt mazizglītoti ļautiņi un vājas raudzes žurnālisti dažos paskvilu medijos. Leģionāri pirmkārt bija karavīri, kurus lielākoties mobilizēja piespiedu kārtā. Tikai daļa no visiem leģiona cīnītājiem bija brīvprātīgie, kas devās kara ceļos, izvēloties tam laikam mazāko no ļaunumiem, kādu varēja izvēlēties. Šodien, baudot visus miera laika labumus, mums ir viegli spriest par to, kā vajadzēja rīkotiem tā laika jaunekļiem, kas burtiski tika izrauti no savas dzīves plaukuma, lai pamestu ģimenes un mājas. Daudziem pat nebija tā paša, jo Baigajā gadā, kad Latvijā iebruka sarkanās armijas karapulki, tūkstošiem ģimeņu tika izpostītas un izsūtītas uz Sibīrijas koncentrācijas nometnēm mokpilnai nāvei. Daudzu atmiņās šausmas, ko Latvijai atnesa kaimiņzeme, nebija vārdos aprakstāmas. Nolemtība, nežēlīgas eksekūcijas, īpašumu atņemšana un politiskais neprāts, kura fināls butu visas Latvijas tautas padzīšana no zemes, kurā tauta mājojusi kopš neatminamiem laikiem. Neko vairāk kā pazemojumus un spaidus vairs neviens negaidīja, kaut padomju vara līdz Otrā pasaules kara sākumam Latvija paspēja valdīt vien vienu vienīgu gadu.
Iedomājieties, cik baiss ir bijis ikdienas terors un netaisnības pret vienkāršiem ļaudīm, ka tiem pietika tikai vienu pašu kalendāro gadu, lai aizmirstu visas agrāko gadsimtu parestības no vācu baroniem, vācu okupācijas izdarības Pirmā pasaules kara laikā, visus sāpīgos 1916. gada zaudējumus Ziemassvētku kaujās, lai sagaidītu Vācijas armiju kā atbrīvotājus 1941. gada jūnijā… Iedomājieties, ko juta to 35 000 Latvijas iedzīvotāju tuvinieku, kas Baigajā 1940.-1941. gadā zaudēja savus mīļākos- mātes, tēvus, dēlus, meitas, brāļus, māsas, citus radus un draugus… Iedomājieties, ko juta tēvs, kas atgriezies no rīta mājās ieraudzīja pamestu dzīvokli, no kura mazie bērni kopā ar sievu tika izrauti no nakts miera un aizdzīti uz lopu vagoniem, lai savas dzīves atlikušās dienas pavadītu Sibīrijas sniegotajos klajumos bez normālas iztikas, drēbēm un pajumtes. Ko juta dēls, kam nācās noskatīties uz mīļotās māmiņas aizvešanu izsūtījumā, kura pēdējo reizi cauri restotam lopu vagona logam dēlam sūtīja pēdējās klusās ardievas… Tās bija tikai dažas no tām netaisnības un pārestības jūtām, kas piepildīja Latvijas vīru un jaunekļu sirdis, kad viņi devās kā leģionāri pildīt to, kas tajā laikā bija vienīgais iespējams. Otra ceļa nebija nevienam.
Diemžēl tikai daļa mūsu Latvijas karavīru atgriezās mājās. Arī pēc Otrā pasaules kara, atšķirībā no pārējās Eiropas, miers Latviju nesasniedza. Desmitiem tūkstošu leģionāru un vienkāršo ļaužu devās mežos, lai turpinātu cīņu kā nacionālie partizāni. Un tikai 1956. gadā pēdējais Latvijas mežabrālis pameta mežu, kamēr Sibīrijas izsūtījumā joprojām atradās milzum daudz ļaužu, kas dažādu iemeslu dēļ līdz mājām vēl netika. Tāds bija Otrais pasaules karš, kas pēc būtības Latvijā beidzās tikai 1991. gada augustā, kad Latvija atguva savu neatkarību un nevienam vairs nebija jābīstas, ka reiz atkal agrā rīta stundā kāds klauvēs pie durvīm un vedīs prom no mājām. Tieši tādēļ es allaž aiznesu uz kapiem ziedus, pie mana nama skrej Latvijas karogs, bet domās esmu pie karavīru debesu pulkiem, kas atdeva savas dzīvības par to, lai šodien mēs sagaidītu pavasari savās mājās, savā zemē…