Nepietura

Šie būtu tādi kā vārti uz Liepājas apkārtnes novadiem.

Ik reiz, kad eju vai braucu pa Sientirgu, šausminos par šī laukuma nesakārtotību un haosu, kas tanī valda. Satiksme bez jēgas, bruģis- nu tā, pa pusei normāls, taču braukt ļoti neērti. Mašīnas noparkot ļoti neērti, jo abās pusēs pieturvietas. Laukuma galā stāvvieta autobusiem. Brīžam braukšana neiespējama kaut vai dēļ tā, ka te ir galapunkts un apgriešanās laukums veselai plejādei autobusu, neskatoties uz to, ka te nav nekā, lai autobusi te vispār ierastos. Vien mītiska iedoma, ka laucinieki te nāks no tirgus, tādēļ viņiem te ērtāk iekāpt. Bet sen jau zināms, ka neba nu laucinieki ar kartupeļiem, galošu saiņiem un ziepju kastēm te brauc. Visbiežāk tie ir skolēni, studenti un cilvēki, kas strādā pilsētā, bet dzīvo ārpus tās. Tā autobusa pietura vispār neiztur nekādu kritiku. Ne tur normāli atpūtināt nogurušās kājas, ne patverties no vēja un lietus. Par kādu labierīcību vai kiosku, kurā nopirkt siltu kafiju pat nerunājot. Vien zilīšu pieķēzīti soliņi. Kopainā ar milzīgo tukšo laukumu gaidīt autobusu ir īstas mocības.
Un tad vēl tas aprakstītais un baisais autoveikals kā piemineklis kooperatīvo laiku piparbodīšu ērai. Un vēl tas sniegs, un vēl tas drēgnais laiks...