Ziemassvētku prieks tuvojas

Zēni jau sākuši montēt Ziemassvētku tiltiņu.

Ir tāds teiciens, ka katrā cilvēkā mīt bērns. Vienos bērna īpašības pazūd vēlāk, otrajos, novecojot tās atgriežas. Ja pieņemam, ka bērnišķīgs prieks par Ziemassvētkiem man ir katru gadu, tad laikam esmu bērnišķīgs visu laiku. Nu dien nespēju novaldīties iekšējā sajūsmā, kad izdzirdu pirmās Ziemassvētku dziesmas pa radio, ieraugu TV pirmās kokakolas reklāmas un pamanu, ka sāk uzstādīt Ziemassvētku rotājumus.
Iespējams par pēdējo sajūsminos, jo Liepāja pēdējā desmitgadē noteikti ir viena no Latvijas izgreznotākajām pilsētām Ziemassvētkos. Katru gadu ar nelielām niansēm protams, bet pilsēta tiek greznota ļoti sirsnīgi. Ar gaismām, lampiņu virtenēm, piparkūku namiņiem un protams milzu egli. Par to gan veselu stāstu nāktos uzrakstīt.
Daudzas lietiņas ir tik kičīgas, ka tās pat būtu grēcīgi mainīt. Tās kļuvušas par neatņemamu ziemas perioda simbolu. Piemēram šis Rožu laukuma tiltiņš. Locies kā gribi, es vairs nespēju bez tā iedomāties Ziemassvētkus. Ja nemaldos, pēdējos sešus vai septiņus gadus tas tiek uzlikts. Nu laba tradīcija, vai ne? Ko jūs domājat?