Mainīgā Liepāja

Pašiem nemanot dzīvojam jau pavisam citā Liepājā.

Itin bieži dzirdēta kritika, ka Liepājā ir šādas un tādas problēmas. Vienā vietā iela beigta, citur grausts bojā skatu, citur mašīnas par daudz, citur tieši otrādi, viss kā izmiris. Savā ziņā taisnība jau ir, bet reizē jāmin, ka es kā cilvēks, kurš lielu daļu apkārt notiekošo redz caur kameras objektīvu, reizē arī gūstu citu priekšrocību. Proti, man ir iespēja ne tikai redzēt citas pilsētas, kurām līdz Liepājai vēl augt un augt, bet arī salīdzināt pilsētu ilgākā laika posmā, tikai aplūkojot fotogrāfijas. Lūk, ainiņa Kuršu laukumā. Mēs- liepājnieki savā vējainā raksturā visam paskrienam garām, bet atcerēsimies, kā te bija agrāk. Nams priekšplānā bija tuvu grausta stāvoklim, baznīcas jumts bija pavisam cits, aiz muguras bija tirgus koka paviljoni, nevis veikali, savukārt Siena iela te bija caurumcaura un nemeta viss estētisku līkumu, bet gan veidoja bezjēdzīgu asfalta un bruģa mistrojumu. Mašīnas stāvēja laukumam pa vidu, bet braukšana notika gan gar tirgus vārtiem, gan gar baznīcas priekšu. Starp mašīnu rindām šiverēja ielu tirgoņi un puišeļi, kas piedāvāja mašīnu nomazgāt. Savukārt vakara stundās te bija tumši, jo tumši. Un tā bija visā pilsētā, jo, ja neatceraties, tad pilsētā pa naktīm pat neslēdza ielu apgaismojumu. Vai tad tagad kaut kas tāds ir iedomājams?
Vēl pieminēšu tādu sociālo parādību, kā Rojālspirta tirgoņi Pētertirgū, kuri šeit faktiski jutās droši, kamēr municipālā policija deviņdesmito gadu vidū tos burtiski ar spēku iztrieca.
Lai nu vai kā, tagad ir pavisam cita Liepāja.