pirmdiena, 2011. gada 9. maijs

9. maijs

9. maijs zemē, kas 1945. gada 9. maijā piedzīvoja vēl vienu nežēlīgu okupāciju,
diemžēl nekad nebūs svētku diena visiem...
Atzīšos, man 9. maijs principā neko nenozīmē. Vien diena, kad skolas gados gājām likt ziedus uz šo pašu vietu. To, ka daudziem, īpaši Liepājas krieviem tie ir svētki, nekāda atklājuma nav. Un es varu vien priecāties, ka mēs visi mierīgi kopā dzīvojam.
Skaidrs, ka krieviem 9. maijs ir uzvaras diena, kad tika uzvarēts ienaidnieks, kamēr vairumam Liepājas nekrievu šī diena ir vienkārši 9. maijs. Ja daudziem 1945. gada 9. maijs tik tiešām nesa atbrīvošanu, tad daudziem citiem tā bija vienkārša maija diena, kad vāciešus uzvarēja krievi. Sākās smagi gadi, kas nebija viss kādi miera un brīvības gadi, bet bija diezgan drausmīgs laiks. Ar trūkumu, represijām, neuzticību, nabadzību, politiskām vajāšanām. Tūkstošiem liepājnieku joprojām bija Sibīrijas izsūtījumā, daudzi tūkstoši bija devušies bēgļu gaitās trimdā, lai aizbēgtu no padomju varas represijām, bet tūkstošiem liepājnieku bija zuduši biedējošā kara ceļos. Bet to, ka pēc nepilniem četriem nosacītiem miera gadiem- 1945. gada 25. martā sekos visdrausmīgākās represijas 20. gadsimtā, reti kurais liepājnieks 1945. gada 9. maijā varēja iedomāties...

Līdz pat tā sauktam Hruščova atkusnim neviens īsti nevarēja būt drošs, ka viņu neizsūtīs. Un arī pēc tam reti kuram sākās viegli laiki, kā to nereti mēdz viens otrs uzsvērt, piesaucot bezmaksas medicīnu vai izglītību. Skaidrs, ka kara beigas bija svarīgs notikums. Pilsētu vairs nebombardēja, uz cilvēkiem vairs nešāva ierakumos. Taču šāvienu troksnis nebūt neapklusa. Turpinājās sistēmas ienaidnieku meklējumi, paraugprāvas un daudzu ļaužu pazemojumu ceļi. Turpinājās nesaudzīga cīņa arī Latvijas mežos, kuros turpināja mirt cilvēki. Un cietušo lomā nebija latvieši vien, atgādināšu.

Atšķirībā no Krievijas, kurā 9. maijs ir savdabīga pašidentitātes diena, Latvijā tā ir diena, kas allaž gaidīta neviennozīmīgi. Lielā mērā kara beigu dienu daudzu acīs palikusi par revanša dienu. Paldies Dievam, Liepājā ar to visu, kā pārējā Kurzemē, daudzmaz saprotami. Ir jau kāds, kas šajās dienās meklē iespēju pavicināt gar latviešu acīm Krievijas karogu, demonstrēdams izcilu muļķību, jo diez vai šādi cilvēki apjēdz, ka 1945. gadā par to viņus pašus nošautu bez tiesas un sprieduma, jo trīskrāsu Krievijas karogs toreiz bija tik pat liela ķecerība un noziegums kā Latvijas sarkanbalti sarkanais karogs. Tomēr atšķirībā no citiem gadiem, lielā mērā ir jūtams, ka Liepājā ir daudz mierīgāks noskaņojums nekā citus gadus. Vai še iemesli meklējami spējā diezgan labi sadzīvot vai kādos citos apstākļos, atliek vien minēt.

Un ja tā atklāti, kas krievam ar latvieti Liepājā dalāms?

Nav komentāru: