Pilsētas nemainīgās vietiņas

Gadi iet, gadalaiki mainās, bet raksturīgos vaibstus šis jaukais krustojums nemaina.

Ziniet, kas man allaž paticis Lielbritānijā? Ka tur viss, kas iz sazin kādiem laikiem, netiek uzskatīts par traucēkli, bet tiek saglabāts. Rindu mājas, pabi ar veciem aplupušiem logiem, vecās izkārtnes. Pat stabiņi ielu malās. Mēs, izbēguši no okupācijas laika socreālisma rēga apskāvieniem, joprojām steidzamies visu mainīt triecientempos. Veco bruģi prom, bet vietā betona klucīšus. Vecos stabus prom no vecām vietām. Vecās koka mājas jāpiebakā ar plastmasas logiem. Protams, ir jānotiek progresam, ir jānāk pārmaiņām. Vienmēr esmu priecājies, ja pārmaiņas pilsētas ainā ir modernas un labas. Taču ir piemēri, kad veco laiku burvību ar mūsdienu materiāliem burtiski iznīcina. Piemēra pēc vienmēr minu Gulbīšu dīķi, ko remontēt jau vajadzēja, taču galarezultātā no vecā palicis tik vien, cik nostāsti, ka reiz te esot peldējuši gulbji un pīles.
Kad atrodos Kūrmājas prospektā, allaž priecājos, ka šīs iela gadu gaitā mainījusies maz un spējusi saglabāk agrāko laiku godību. Un pat beidzamā gada lielās pārmaiņas, kad te tapa gan veloceliņš, gan skultpūru grupa, nekas nav zaudēts. Tā teikt, labs piemērs, cik jauki var apvienot veco ar jaunām ierosmēm.