Bet te saulainā pēcpusdienā pa Brīvības ielu garām aizbrauc pažarnieki. Bez bākugunīm, bez steigas. Es nudien nezinu kur šie ugunsdzēsēju zili brauca, bet bija diezgan nostaļģiskas sajūtas. Atceros šo mašīnu rēkoņu, kad tās nesās uz ugunsgrēku. Nemaz nevajadzēja dzirdēt skaņas signālus, mašīna tā rēca, ka pa kilometru bija dzirdams. Mašīnas nebija tik ātras kā šodien un tām vienmēr sekoja tekoša ūdens strūkliņa, tāpēc pat ar riteņiem centāmies tās noķert, lai redzētu, kur tās skrien. Citreiz nekā nebija, bet citreiz sirds vai lēca pa muti laukā, kad ugunsdzēsēji ritināja šlūtenes un sāka dzēst sarkandzeltenās liesmas. Visspilgtāk palika atmiņā kāds ugunsgrēks Cenkones ielā 55 pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē. Trešajā stāvā dega dzīvoklis, bet dzīvokļa iemītnieks bezpalīdzīgi stāvēja uz palodzes mells no dūmiem vienās apakšbiksēs, gaidot, kad ugunsdzēsēji zaļos frenčos pieliks garās alumīnija trepes. Un lielā mērā arī kopš tiem laikiem man palikusi zēniska interese par pažarnieku darbu, kuru ar lielu prieku arī fotografēju. Cik nu rodas iespēja.
Salīdzinot, kā mūsdienās rosās pažarnieki, protams ir pavisam savādi to atcerēties. Tehnika skrien lieliem soļiem uz priekšu. Tādas nu man atmiņas vizualizējās, ieraugot šos ziliņus...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru