Atmiņas par Brīzi

Šodien tāda savāda diena. Ar fotoaparātu pār plecu izstaigāju krustu šķērsu rudenīgo un dzestro Liepāju, priecājoties, ka rīt būs silts un fotografēšana nesīs vienus vienīgus priecīgus kadrus. Atnākot uz biroju uzzināju, ka mūs pametis Liepājas dzelzsgriezējs Aivars Brīze. Tas savādākais, ka ar Aivaru Brīzi burtiski saistījās vai viss apzinīgais mūžs. Pirmā "Līvu" vinila plate, ko griezu bez apstājas, pirmais "Liepājas dzintars" ar varenajiem līviem, dažas nejaušas satikšanās. Un visu, visu mūžu ir dzīvots ar Aivara Brīzes balsi. Mašīnā, radio, televizorā, diskos. Šodien atceros viņa balsi vai visos koncertos un visu, kas pēc tam sekoja. Džinsu plēšanu skolā, lai līdzinātos Brīzem, kniežu dzīšana drēbēs un pat pudeļu lasīšana pēc koncerta "Daugavas" stadionā, kurā pie skatuves bija nostāvēts līdz pat prožektoru izslēgšanai. Nu tak bija laiki, cilvēki, notikumi...
Tāpēc neviļus uzreiz atcerējos kādu notikumu iz laikiem, kad viss bija citādi. Reiz kādā tik pat drēgnā vakarā, gluži kā šovakar, deviņdesmito gadu vidū, mūs divus jaunus mentus nosūtīja risināt kādu sadzīves strīdu. Esot kādā Siguldas ielā pagalmā, kurā izrādās Brīze agrāk dzīvoja, saskrējāmies. Izrādās, pie viņa arī bija jābrauc. Viņš bija dikti dusmīgs par kādu mums nezināmu notikumu. Cilvēks, ko līdz šim biju redzējis tikai uz skatuves koncertos vai televīzijā, tai pašā roķīgā balsī nevairījās no trīsstāvīgiem vārdiem un bija tik reāls džeks! Vārdu pa vārdam un visbeidzot viņš pateica, ka reiz pietiek. Aizvēra durvis un paprasīja mūs aizvest līdz pilsētas centram, lai brauktu projām no Liepājas. Iekāpa policijas busā un viss. Klusējot aizstūrēju līdz centram, atzīmējām kladītē, ka nekas nav noticis un viss. It kā jau tāds jancīgs atgadījums, kas izrauts no konteksta, vai ne?
Un šodien skumstam, jo Aivars Brīze pametis mūs pavisam. Tik pat izrauti no konteksta. Kā tālāk bez līviem un Brīzes? Bet no otras puses- viņš ir Liepājā uz visiem laikiem, jo viņš tak mūsos paliks. Šovakar, rīt un arī pēc tam es klausīšos Brīzi.