Jūras krasta stāsts

Reiz smilšainajā Baltijas krastā, zeltaino smilšu lokos, kurus apskaloja zilie jūras ūdeņi ar baltajām putu vērpetēm, mita ļaudis, kuri nemaz īsti nezināja, kad te sākuši dzīvot, tomēr skaidri zināja, ka te ir īpaši. Visapkārt zaļo priežu sili, kurus rītos ietin dūmakainā migla, svilpojošā vēja dzenātās smiltis, kuras ir baltas kā tiko slaukts piens, izrādījās tik jauka vietiņa. Sudrabots loms gan neleca smagajās un daudzkārt darvotās koka laivās, jo bija sūri jo sūri daudzkārt lāpītos tīklos jāvelk, kamēr plaukstas kļuva raupjas, bet jūras sāļums iesūcās drēbēs, matos un pat elpā. Drēgnajās dienās, kamēr tīkli žuva Kursas ugunskrāsas saulē, patīkami sprakšķēja ugunskura liesmās kvēlojošās koka pagales, kurās vēl pērnā vasarā rūpīgi sakrāmētas turpat aiz nameļiem, kuru mazajos logos iespīdēja vien agrā rīta saule. Jūras brāzmās appūsto sārto zvejnieku vaigus vēl vairāk uzkarsēja ne vien vakara ugunskura ugunsšaltis, kura dzirksteles lidinājās virs priežu siliem, bet arī dāsni brūvētais zvejnieku miestiņš ar putām, kuras atgādināja viļņu vērpetes rudens vētrās. Raisījās sarunas, skanēja smiekli, līdz aizsmakušās balsis padevās vieglam reibuma lidojumam un dziesmām par meitām ar zeltainām matu cirtām, lepnām kā liepām. Melnajās naktīs kvēloja pēdējās ogles, izlija sausajās smilgās pēdējie miestiņa malki un sagurušo vīru kājas šļūca uz mājām. Agrumā jūra gaida.