Par pagātni atceras tad, kad tas ir izdevīgi

Nē, nē! Tā nav kāda pamesta pilsēta vai mežā ieauguši kapi laukos. Viss ir daudz vienkāršāk. Netālu no Liepājas centrālajām ielām šo ainiņu varēja "baudīt" ikviens. Proti, kamēr holokausta notikumiem top jauni pieminekļi, veciem Līvas kapsētā ļauj aizaugt un sabrukt.

Ja interneta ārēs meklēsim kaut ko par Liepāju, galvoju, ka 99% atradīsim labi daudz ziņu un dažādu materiālu holokausta sakarā. Atradīsim baisas bildes par drūmajiem notikumiem Šķēdes kāpās, atradīsim daudz atmiņu par vācu varasdarbiem. Taču ikviens izglītots liepājnieks zinās teikt, ka Liepājā ir kapsēta, kurā jau no seniem laikiem tika apbedīti Libavas ebreji. Kapsētā starp simtgadīgiem kokiem joprojām redzami iespaidīgi melnā marmora kapu pieminekļi un lepnas dzelzs kaluma sētas. Apmeklējot Līvas kapsētas ebreju sektoru, redzams, ka kapi tik tiešām ir pamesti novārtā. Ja pilsētas komunālie dienesti reizi pa reizei te nenorīkotu talciniekus, kas sagrābj gružus un lapas, un nopļauj zāli, tad varētu droši apgalvot, ka kapi pazudīs no pilsētas kartes ātri vien. Un būtu saprotams, ja kapi stāvētu pamesti, jo nav neviena paša, kam tos sakopt. Bet bija laiks, kad teju katru otro gadu Liepājā tapa kāds jauns holokausta notikumiem veltīts memoriāls. Līdzdalību šo memoriālu būvniecībā ņēma gan Liepājas ebreju uzņēmēji, gan vietējā ebreju kopiena ar pašvaldības finansiālu un rabināta morālu atbalstu. Un neviļus pārējiem liepājniekiem radās jautājums: kādēļ tiek celti jauni pieminekļi, ja ap veciem pat nevar savākt gružus? Tā taču ir nelāga attieksme pret kopējo vēsturi.

P.S. 2003. gada vasara.