Arī tādas ainiņas

Pa dienu vēl tā, bet ko darīt pa naktīm? Diezgan neomulīgi garāmgājējiem, ja kas.

Tas, ka Liepājā viss nav uzprišināts, ir saprotams. Un tādas vietas ir katrā pilsētā. Bet ir vietas, kas pilsētai dara kaunu. Lielu kaunu. Viena no tādām vietām ir Jaunliepājā uz Esperanto ielas. Sētu, kurā var ieiet ikviens un bērni tai skaitā, izskatās pagalam bīstama. Žoga priekšā nav. Reiz jau rakstīju, ka tajā pašā UK šādas pamestas vietas noslēpj ar vismaz 3 metrus augstiem žogiem ar reklāmām, ko ļauj uzstādīt reklāmas īpašniekam. Manuprāt to pašu varētu darīt Liepājā. I acīm būs tīkamāk un tā sakot, vismaz tālāk no nelaimes arīdzan.

Opā!

Braucot pa Kārļa Zāles laukumu, nebija izbrīnam gala, ieraugot divus vāģus tādā pozā. Diez kā viņi tur ir kursējuši?

Koka namiņš, kas liek vilkt paralēles

Teju katra otrā pagājušā gadsimta jeņķu šausmu filma bija saistīta ar vecām koka mājām, kurās ir tornīši, gadu desmitiem aizmirstas bēniņu telpas, pagrabi ar biedējošam atmiņām un noputējušas mantas, kas apsegtas ar baltiem palagiem. Un kā nu ne, jeņķu filmas top pēc gatavām klišejām. Kladītēs ir sarakstīti sižeti, kurus katrā nākamā filmā atliek izpildīt, mainot vien nedaudz dekorāciju novietojumu un satura nianses. Ja agrāk jeņķiem vislielākās šausmas saistījās ar mājām, kas tapušas uz vecām indiāņu kapsētām, tādēļ tajās spokojas, tad mūsdienās indiāņu kauli nomainīti ar maniakiem, kas visu mūžu pavadījuši tumšos šādu māju pagrabos.
Bet ja atgriežamies pie šīs koka mājas Dzintaru ielā, grūti slēpt sajūsmu par amatniekiem, kas to cēluši. Kādi amerikāņi, kāda Holivuda? To taisījuši vīri ar rokas instrumentiem! Nekāda Bosch, nekādas Makita, nekāds Hilti. Viss manuāli.