Liepājas osta no otras puses

Ja kāds mēginās atcerēties, kur šodienas Liepājā var ieraudzīt šādu ainu, tad velti. Kā jau tam būtu jābūt, ostas industriālā daļa jau dažus gadus atkal ir slēpta vienkāršo ļaužu acīm ar augstu žogu. No vienas puses žēl. Līst pāri žogam, lai ko nobildētu nebūtu prāta darbs. Taču no otras puses, tā ir pieņemts.

 

Tas tiešām ir neticami, ka šī vieta ir mainījusies!

Praktiski viss mans mūžs saistīts ar Liepājas Dienvidu pusi. Lielāko daļu sava mūža šo vietu- Klaipēdas ielas pašu sākumu esmu skatījis tādu, kāda tā 2003. gada novembrī redzama bildē. Visus drūmos padomju gadus te protams nekas nemainījās. Varbūt reizi vasarā kāds vīriņš ar izkapti nopļāva zāli. Bet pēdējo piecu gadu laikā viss izmainījies. Kas, to jau var redzēt visi, iebraucot Liepājā no Lietuvas puses. Tāpēc droši varu apgalvot, ka bilde jau ir vēsturiska!

 

Tā te vairs nav!

2003. gada rudenī vien retais spēja noticēt, ka reiz Liepājā būs varens lielveikals, kurā būs plašas apakšzemes stāvvietas, kur būs slīdošās kāpnes un, kur būs visa kā tik daudz! Ai, cik neticami tas bija!

Vai šādu Liepāju pazīstat?

Tā nav barga ziema. Tā nav ainiņa no tālām zemēm. Tā nav ikebanas kompozīcija. Vienkārši Liepāja, Pulvera ielā aiz rūpnīcas "Lauma". Neticami? Varu pat precīzi minēt datumu: 2003. gada 12. novembris, ap 9. 00 no rīta.

 

2003. gada 11. novembris

Okupantu ļembasts

Deviņdesmito gadu vidū te notika veselas politiskās ielu cīņas. Reiz municipāļu busiņu gandrīz pat apgāza. Bet divdesmit pirmais gadsimts šo senilo revolucionāru rindas pamatīgi paplucinājis. Nu jau tie nāk gaužām retām rindām. Un labi vien, ka tā. Plašāka galerija ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31472/

 

Rudens ainas

Katru gadu pēc vasaras, tieši tāpat kā citur pasaulē, iestājas rudens. Tam nevienmēr jābūt drēgnam, slapjam un tumšam. Ir dzestrie, gaišie un krāsainie rudens brīži, ko Liepājā var tvert daudzviet. Parkos, pludmalē un tieši ielās. Tiem, kuru domas ganās, risinot eksistencionālās vajadzības, meklē vientulību ar dabu vai Radītāju. Vadoties pēc Maslova piramīdas, eksistencionālās vajadzības tomēr ir pirmajā pakāpienā. Tāpēc arī es mēdzu meklēt skaistumu nostāk no burzmas. Lūk, koka celiņš uz jūru 2003. gada novembrī, kuru mīdījušas tūkstošiem kailas ļaužu pēdas, baudot karsto sauli vai meklējot veldzējumu Baltijas jūras apskāvienos.

 

Arī tādu Liepāju esam redzējuši

Fonā teju tapušās promenādes pirmā kārta. Dārga, plaši izlielīta, tomēr pārdesmit metru tālāk viss pa vecam un vēl sliktāk. Īsts zaņķis. Protams ceru, ka nē, bet nepaspēju vēl iemodēmot bildes, kad vakarā gružus savāca.