Bērni pajokoja

Reiz bija tāds brīdis, kad teju katru nedēļu kāds gudrītis zvanīja uz policiju un teicās par kaut kur ielikto bumbu. Paldies Dievam, šie laiki aiz muguras un sen nav dzirdēts, kad tādas lietiņas notiekas, taču kā šodien atceros 2003. gada pašu decembra nogali, kad kāds jefiņš pazvanīja policijai no drauga mobilā telefona, ka lielveikalā esot bumba. Sekoja policijas, sapieru un ugunsdzēsēju ierašanās, kas valstij izmaksāja sazin cik. Un tad vēl tas slēgtais veikals jaungada priekšvakarā, kad ar mandarīniem vien naudu varēja kāst! Tādas, lūk lietiņas Liepājā reiz notika. Bildes ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31314/

Baložu pasta stacija

Karostā, Pulkveža Brieža ielā 6, redzama savdabīga ēka. 30-tajos gados tajā ierīkoti dzīvokļi, taču laiks ir saudzējis specifisko mājas veidolu. Karostā gandrīz divus gadu desmitus pastāvēja militārā baložu stacija. 1896. gada 4. jūnijā cars Nikolajs II apstiprināja cietokšņa un ostas pagaidu štatu sarakstu un norādījumus par divu sakaru baložu staciju ierīkošanu, katrā stacijā strādātu astoņi cilvēki. Kā zināms, jau senatnē tika ievērota baložu brīnumainā orientācijas spēja. Ja to palaiž brīvībā, instinkts to allaž atved atpakaļ dzimtajā sprostā. Putnu priekšrocība ir pārvietošanas ātrums – ar labu ceļavēju tas sasniedz pat 100 kilometru stundā. Jaunāko laiku vēsturē baloži visvairāk izmantoti kara laikā, pat Otrajā pasaules karā tie noderēja korespondences pārsūtīšanai.

 

Liepājas osta no otras puses

Ja kāds mēginās atcerēties, kur šodienas Liepājā var ieraudzīt šādu ainu, tad velti. Kā jau tam būtu jābūt, ostas industriālā daļa jau dažus gadus atkal ir slēpta vienkāršo ļaužu acīm ar augstu žogu. No vienas puses žēl. Līst pāri žogam, lai ko nobildētu nebūtu prāta darbs. Taču no otras puses, tā ir pieņemts.

 

Tas tiešām ir neticami, ka šī vieta ir mainījusies!

Praktiski viss mans mūžs saistīts ar Liepājas Dienvidu pusi. Lielāko daļu sava mūža šo vietu- Klaipēdas ielas pašu sākumu esmu skatījis tādu, kāda tā 2003. gada novembrī redzama bildē. Visus drūmos padomju gadus te protams nekas nemainījās. Varbūt reizi vasarā kāds vīriņš ar izkapti nopļāva zāli. Bet pēdējo piecu gadu laikā viss izmainījies. Kas, to jau var redzēt visi, iebraucot Liepājā no Lietuvas puses. Tāpēc droši varu apgalvot, ka bilde jau ir vēsturiska!

 

Tā te vairs nav!

2003. gada rudenī vien retais spēja noticēt, ka reiz Liepājā būs varens lielveikals, kurā būs plašas apakšzemes stāvvietas, kur būs slīdošās kāpnes un, kur būs visa kā tik daudz! Ai, cik neticami tas bija!

Vai šādu Liepāju pazīstat?

Tā nav barga ziema. Tā nav ainiņa no tālām zemēm. Tā nav ikebanas kompozīcija. Vienkārši Liepāja, Pulvera ielā aiz rūpnīcas "Lauma". Neticami? Varu pat precīzi minēt datumu: 2003. gada 12. novembris, ap 9. 00 no rīta.

 

2003. gada 11. novembris

Okupantu ļembasts

Deviņdesmito gadu vidū te notika veselas politiskās ielu cīņas. Reiz municipāļu busiņu gandrīz pat apgāza. Bet divdesmit pirmais gadsimts šo senilo revolucionāru rindas pamatīgi paplucinājis. Nu jau tie nāk gaužām retām rindām. Un labi vien, ka tā. Plašāka galerija ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31472/

 

Rudens ainas

Katru gadu pēc vasaras, tieši tāpat kā citur pasaulē, iestājas rudens. Tam nevienmēr jābūt drēgnam, slapjam un tumšam. Ir dzestrie, gaišie un krāsainie rudens brīži, ko Liepājā var tvert daudzviet. Parkos, pludmalē un tieši ielās. Tiem, kuru domas ganās, risinot eksistencionālās vajadzības, meklē vientulību ar dabu vai Radītāju. Vadoties pēc Maslova piramīdas, eksistencionālās vajadzības tomēr ir pirmajā pakāpienā. Tāpēc arī es mēdzu meklēt skaistumu nostāk no burzmas. Lūk, koka celiņš uz jūru 2003. gada novembrī, kuru mīdījušas tūkstošiem kailas ļaužu pēdas, baudot karsto sauli vai meklējot veldzējumu Baltijas jūras apskāvienos.

 

Arī tādu Liepāju esam redzējuši

Fonā teju tapušās promenādes pirmā kārta. Dārga, plaši izlielīta, tomēr pārdesmit metru tālāk viss pa vecam un vēl sliktāk. Īsts zaņķis. Protams ceru, ka nē, bet nepaspēju vēl iemodēmot bildes, kad vakarā gružus savāca.

 

Baložu pilni... jumti

Tādu skatiņu ilgi nebiju redzējis. Agrākos gados baložu Liepājā bija palicis pavisam maz. Mēļoja, ka vietējie bomži noēduši. Nu baložu atkal pilns. Ne tikai baložu pilni pagalmi, bet arī jumti!

 

Krāsainais rudens

Kā jau minēju, rudeņi mēdz būt skaisti. Katram liepājniekam rudenī savas rūpes, domas un darbi. Taču vairums ir kopīgi tanī, ka rudens ir īstais laiks, kad veldzēties dabas skaistumā. Kam pietiek laika, dodas uz mežu vai kādu no Liepājas parkiem. Bet kam nē, pat rudenīgās Vecliepājas ielas sniedz prieku.


 

Glābšanas darbi

Diezgan baisa avārija uz Liepāja- Nīcas šosejas. Rudens, tumšs vakars, šoseja bloķēta. Spītējot grūtībām, mediķi, ugunsdzēsēji un policisti glābj, kas glābjams.
 

Ar atļaujām!

Man ļoti iepatikās šo zīmju simbolisms fonā uz varenā Sv. Annas dievnama fona. Principā jau nekas cits.


 

Zaparočecs

Lūk, to es saucu par dampi! Starp citu, reiz arī mūsu ģimenei tāds bija. Tiesa gan, dzeltens. Un atmiņas par viņu nu tā, ne visai...

 

Zalktis dodas uz pludmali

2003. gada septembrī, ejot pa Pērkones ielu uz pludmali, pamanu kādu varen nasku zalktīti. Palaidnieks nebija uz mieru pozēt. Ātri kā zibens aizlīda brikšņos prom no manām acīm!

 

Rīts pēc vētras

2003. gada atvasara Liepāju aplaimoja ar krietnām vētrām. Jūrā ieskaloja i pārģērbšanās kabīnes, i atkritumu konteinerus. Bet kad vētra rimusies, gaiss nav labāks nekur. Tik labi ir tikai Liepājā.

 

Gadās arī tā

Diemžēl, gadās arī tā. Daudzi piemirst, ka Liepājā ir tramvajs, kurš brauc pa vienas ielas malu un tam vienmēr būs taisnība.

Atmodas ideāli dzīvo!

Grobiņas pilsdrupās vēdī senāku un ne tik senu laiku kaujas spars. Jā, reiz bija laiks, kad rāvām važas uz savām rokām, tverot katru malku brīvības elpas. Nu, šķiet, mums brīvības gana. Tagad brīvības garšai cena maza...

 

Lielie kuģi

Kaut Liepāja izmanto vien daļu savas milzīgās ostas iespējas, to apmeklē aizvien vairāk un vairāk kuģu. Īpaši priecē kuģi ar Latvijas karogu mastā.
P.S. 2003. gada vasara.

 

Mēdz degt arī koki

Kā izrādās, degt var arī vēl zaļojoši koki. Un ugunsdzēsējiem tad koks jāglābj. 2003. gada vasarā Ūliha un Kalēju ielas krustojumā kāds pīpmanis ar savu bekenu aizdedzināja veca vītola dobumu un liesmas izšāvās pa cauro stumbru kā pa pārkurinātas krāsns skursteni. Kā teikts dziesmā par ozolu, kas stāsta par brīnišķām ainām, šo to interesantu varētu pastāstīt arī šis vecais vītols ar cauro vidu. Piemēram, kāda izskatījās šī iela gadus simts atpakaļ un kādi ļaudis te slēpušies no lietus. Bet žēl, vītols tik klusē...


 

Mājas izvarotāji

Kuršu ielā par laimi saglabājušās teju visas vecās mājas. Blakus Centrāltirgus, pilsētas dome, mazi veikaliņi, daudz bērnu un jauniešu, jo blakus vairākas skolas. Arī vecais bruģis šo ielu padara īpaši tīkamu. Bet te kāds izdomāja, ka ienesīs vecajā koka namiņā vairāk gaismas. Kā jau nākas, mūsu valstī gaismas nesēji visu dara ačgārni. Ielika lētus un atbaidošus baltas plastmasas pakešu logus. Kā jau arī ierasts, neviens šos vardarbību pret veco arhitektūru neapturēja.

 

Vecie pamati

Sazin cik gadus pašu pilsētas centru "greznoja" šie pamati- parodija par iekonservētu arhitektūras pieminekli. Nu jau to vietā ir kas cits padomā. Bet blakus tapusi spēļu zāle.

 

Mūsu armija mūs sargā

2003. gadā Latvija jau bija NATO jūtīs, taču par savu armijas mugurkaulu- Zemessardzi, valsts aizmirsa. Nevienam nezināmu iemeslu dēļ, zemessargu karaspēka daļas bija nožēlojamā stāvoklī vai atradās armijas vajadzībām absolūti nepiemērotās vietās- bijušos kultūras namos, bērnudārzos utt. Zemessargu transports ne tikai nespētu doties kaujā, tas nespētu aizbraukt līdz tehniskās apskates vietai. P.S. Vairāk par mūsu militārajām lietām esmu rakstījis te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/10/igaunija-bruojas-latvija-nek.html un te: http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/01/armijai-zirgus.html.

 

Piketētāji

Jau otro gadu desmitu dzīvojam savā valstī, par kuru bijām gatavi cīnīties un arīdzan mirt, bet tādi īsti saimnieki savā zemē kā nebijām, tā neesam. Vienmēr jau gribas atrast nelaimi stiprā un gudrā pretiniekā, kura dēļ slikti mums iet. Taču ar katru gadu nonāku pie pārliecības, ka lauvas tiesu visu nelaimju esam sev piesaukuši paši. Kliedzot par pārestībām, mums pietrūka drosmes politiskajā un sadzīviskajā ringā nokautēt pretinieku līdz galam: teju katrs latvju bāleliņš pseidopragmatisku mērķu vārdā pats kā kaujama avs devās pie urnām un balsoja par blēžiem, kuri kā slimība mūs pieveica, kamēr tie tur- nostaļģējošie pēc varenām parādēm maija svētkos, kurā aurojošs pūlis sveic savu dārgo politbiroju, lēni un pacietīgi panākuši savu. Joprojām dzīvojam sabiedrībā, kur par nerunāšanu krievu valodā dažos mikrorajonos var dabūt pa degunu, joprojām 9. maijs ne bez gādīgās pilsētas domes gādības ir skaļāks un krāšņāks, nekā 4. maijs. Joprojām tā īsti savus svētkus svinēt neprotam. Un latvju bāleliņš atkal nonācis pie sasistas siles.
Vienīgais, ko piketētāju kamieši vēl nes, izprintēti lozungi, kuri teorētiski aktuāli joprojām, bet faktiski izkatās pēc joka kādā karnevālā.

Liepājas ostā nogrimst kuģis

Liepājas ostā šad tad mēdz nogrimt kāds kuģis. Savā mūža atceros vismaz trīs tādus gadījumus. Pirmo atceros baržu, kas nogrima tajā vietā, kur tagad ir jahtu piestātne. Tad viens paliels kuģis apgāzās kuģu remonta rūpnīcā "Tosmare". Un trešā reize ir šīs te zvejas kuģītis.

 

Beidzot Liepājā jauna strūklaka

Pēc pamatīgiem būvdarbiem Liepājā tapa Promenādes pirmā kārta. Un tās centrā tapa drosmīga projekta strūklaka. Citi to nosauca par ostas laistīšanas ierīci. Citi par pārlieku nedrošu un slikti pārskatāmu. Bet citiem patīk. Viens no tiem esmu es. Nu tiešām, tas ir lieliski, ka Liepājā par vienu funkcionējošu strūklaku vairāk!

 

Jūras svētki 2003

Liepājā atdzimusi jauna un varena tradīcija- plaši un vareni svinēt jūras svētkus. Pirmo reizi pašā pilsētas centrā pie Tirdzniecības kanāla sapulcējās ļaužu jūra, lai līksmi svinētu vecos labos zvejnieksvētkus jaunās skaņās.