trešdiena, 2012. gada 24. oktobris

Nepazaudēt Liepājas dvēseli

Kādā Dīķa ielas pagalmā ieraudzītais sasildīja sirdi...
Agrāk es ārkārtīgi dramatiski skatījos uz katru veco namu, kuru nav glāstījusi celtnieka gādīgā roka. Šķiet, es šādās kategoriskās formās neesmu viens. Vairums no mums taču izvēlas plastmasas logus un vienkāršus risinājumus savas dzīves telpas iekārtošanai. Taču tad satikos ar cilvēkiem, kas mīt zemēs, kurās visu veco turot cieņā pat tad, ja nams esot pa pusei sabrucis. Jā, gan jau nojauks vai atjaunos, bet ja tas labi iederas pilsētas ainavā un nevienu neapdraud, tam esot jāstāv. Un kā reiz burtiski tagad uzklausīju kādu Liepāju apmeklējušu viesi. Viņasprāt Liepāja gandrīz apsteigusi Ventspili pēc vizuālās sakārtotības. Braucot no Rīgas pa Brīvības ielu pat radusies lielpilsētas sajūta. Taisnas un gaišas ielas, daudz luksoforu, ceļa zīmes, spilgti trotuāri un veloceliņi, daudz gaismas reklāmas ielu malās, kā sēnes pēc lietus izslējušies stikloti veikali. Gandrīz katrā krustojumā rokot, asfaltējot, bruģējot un citādi ieviešot ko jaunu. Salīdzinot ar citām vietām, Liepājā pārmaiņas notiek gandrīz ik gadu.
Taču viņu baidot, ka Liepāja var palikt tik pat sterila kā Ventspils, kura esot pilsēta bez dvēseles, lai kā paši ventspilnieki to negribētu dzirdēt. Iespējams, citi domā savādāk, taču viņai nesilda sirdi plastmasas govis, betona bruģis ar izravētām spraugām un ielas, kuras klāj vienveidīgi sarkani klucīši. Skaistums esot nostaigātu kāpņu pakāpienos, misiņa rokturos, kuri spīd, jo gadu desmitiem tos tvēruši tūkstošiem plaukstu, saplaisājušos koka rāmjos, uz kuriem jaušami otu triepieni, bruģakmenī, kuru deldējuši kumeļu pakavi un ormaņu riteņu stīpas. Tieši tādēļ viņa gribētu būt liepājniece, nevis ventspilniece. Liepājā šīs sajūtas joprojām esot ārkārtīgi dzīvas, neskatoties uz lielām pārmaiņām, kas šeit notiekot katru dienu. Viešņas prāt Liepājai nevajag baidīties no Vecliepājas satrupējušiem namiņiem, mazliet greiza bruģa vai sarūsējušas numura zīmes. Jaunliepājai nevajag cinkotu laternu stabus, ja šur tur joprojām redzami vecie un zaļie impregnētie baļķi laternu roru vietā. Liepājniekiem nevajag prasīt, lai pilsēta asfaltē katru smilšaino ieliņu, jo tieši tās šeit brauc lūkot tūristi. Un liepājniekiem nevajag prasīt no sētniekiem, lai viņi skrubina no mauriņa katru nodzeltējušo lapu rudenī. Jo tik daudz liepu lapu kā Liepājā nav redzēts nekur!

Ko jūs par to domājat?

2 komentāri:

PhotoRiga.com teica...

Zināmā mērā piekrītu un izprotu šo pozīciju - tā sauktais "grit" ir ar savu šarmu, protams, un tiešām - VISAM noteikti nevajag būt sterilam. Tomēr, ja lielākā daļa māju ir šādas - pussabrukušas vai noplukušas, tad tas atstāj pārāk depresīvu, pelēcīgu un nomācošu iespaidu, sevišķi tumšajos gadalaikos.
Manuprāt, ideāls balanss varētu būt 80:20 vai 90:10, kur 80-90% tomēr ir sakārtotas, gaumīgi atjaunotas (tas jau nenozīmē uzreiz plastmasas logus) ēkas, ielas un citi pilsētas infrastruktūras objekti, un atlikušie 10-20% (varētu būt pat īpaši, atsevišķi kvartāli) varētu saglabāt "grit" šarmu. Diemžēl Rīgā šī proporcija patlaban ir gandrīz otrāda.
Nepiekrītu, ka Ventspilī viss būtu sakārtots - vismaz 2010. gadā, kad tur pēdējoreiz biju, vēl diezgan daudz ēku centrā bija arī neatjaunotas. Ielas gan bija +/- sakārtotas, bet tas arī labi, uz ielām bedres nu gan nekādu īpašo mājīgumu vai šarmu nerada, bet Ventspils krāsainās, bruģētās ielas rada komforta, kvalitatīvas dzīves vides, pat tādu kā drošības sajūtu...

Aigars teica...

Kopš 2010. gada Ventspils ir mainījusies. Un arī Liepāja. Tāpēc iesaku steidzami braukt lūkot ar visu fotoaparātu!