Piketētāji

Jau otro gadu desmitu dzīvojam savā valstī, par kuru bijām gatavi cīnīties un arīdzan mirt, bet tādi īsti saimnieki savā zemē kā nebijām, tā neesam. Vienmēr jau gribas atrast nelaimi stiprā un gudrā pretiniekā, kura dēļ slikti mums iet. Taču ar katru gadu nonāku pie pārliecības, ka lauvas tiesu visu nelaimju esam sev piesaukuši paši. Kliedzot par pārestībām, mums pietrūka drosmes politiskajā un sadzīviskajā ringā nokautēt pretinieku līdz galam: teju katrs latvju bāleliņš pseidopragmatisku mērķu vārdā pats kā kaujama avs devās pie urnām un balsoja par blēžiem, kuri kā slimība mūs pieveica, kamēr tie tur- nostaļģējošie pēc varenām parādēm maija svētkos, kurā aurojošs pūlis sveic savu dārgo politbiroju, lēni un pacietīgi panākuši savu. Joprojām dzīvojam sabiedrībā, kur par nerunāšanu krievu valodā dažos mikrorajonos var dabūt pa degunu, joprojām 9. maijs ne bez gādīgās pilsētas domes gādības ir skaļāks un krāšņāks, nekā 4. maijs. Joprojām tā īsti savus svētkus svinēt neprotam. Un latvju bāleliņš atkal nonācis pie sasistas siles.
Vienīgais, ko piketētāju kamieši vēl nes, izprintēti lozungi, kuri teorētiski aktuāli joprojām, bet faktiski izkatās pēc joka kādā karnevālā.